Pēc mūsu ekonomikas ministra izteikumiem, ka Latvijā atkal aktuāls ir kreditēšanas «burbuļa» risks, sākušās plašas diskusijas par šo jautājumu. Tāpat Ekonomikas ministrija ir izvirzījusi dažādus ieteikumus un veido kārtējo darba grupu, kas atkal sakārtos ātro kredītu nozari – piemēram, nosakot līgumsodu apmērus u.t.t.

Diemžēl nekur nav lasāms, ka visi «burbuļi» ar parādiem gan agrāk, gan arī šobrīd veidojas tikai un vienīgi no nepamatotas kreditēšanas – kredīts tiek izsniegts tam, kam to dot nedrīkstētu dot un/vai tādā apmērā, kā nedrīkstētu. Savukārt kreditēšana nevar būt pamatota bez pietiekamas informācijas jeb bez iespējas kvalitatīvi novērtēt potenciālā klienta kredītspēju. Šeit rodas absurda situācija, jo no vienas puses valsts prasa no ātrajiem kreditētājiem atbildīgu kreditēšanu, bet no otras puses paši noņem iespējas viņiem tādu nodrošināt.

Ātrajiem kreditētājiem šī brīža regulējums nemaz nedod iespējas pietiekami novērtēt šo kredītņēmēju kredītspēju. Tā kā jebkura kredītlēmuma pamatā ir informācija, ir skaidrs, ka bez pietiekamiem datiem, visi lēmumi par kreditēšanu šajā sektorā ir jāpieņem intuitīvi un ar augstu risku. Ja jau visiem ir saprotams, ka viena no galvenajām problēmām ir pārmērīga kreditēšana, vai % likmju griesti to atrisinās? Vienreiz jau šis sektors tika kārtots – tika ieviesta licence, kam bija jāatrisina visas problēmas, tomēr izrādās, ka sakārtots nav pilnīgi nekas un pēc laika attopamies, ka «burbuļa» draudi atkal klauvē pie durvīm. Nelielam atskatam nesenā vēsture’, kā ekonomikas ministrija «sakārtoja» ātro kreditētāju tirgu:

1. 03.09.2010. «Lombardiem un «ātro kredītu» sniedzējiem būs nepieciešama licence» (šeit)
2. 29.03.2011. «Lielākie ātro kredītu izsniedzēji noliedz vēlmi monopolizēt tirgu» (šeit)

Vispirms vajadzētu nodrošināt iespēju pieņemt pamatotus kredītu lēmumus un samazināt tieši pārmērīgas aizņemšanās riska iespējas – tā ir informācija par jau esošām kredītu saistībām un nedaudz kavētiem maksājumiem, kad pārmērīgās aizņemšanās risks ir vislielākais. Tomēr ekonomikas ministrija uzskata, ka informācija vispār jāapkopo tikai pēc 60. kavējuma dienas, ko nosaka gan «Parādu ārpustiesas atgūšanas likums», gan «Kredītbiroju likuma» likumprojekts. Ir arī daudzas citas lietas, kas ierobežo pamatotu kredītu lēmumu pieņemšanu, kā, piemēram, problēma ātrajiem kreditētājiem saņemt vērtēšanai nepieciešamo informāciju no valsts informācijas sistēmām u.c.

Kamēr šis jautājums nebūs atrisināts, nekādi % likmju griesti nespēs novērst «burbuli», bet labākajā gadījumā pavisam nedaudz samazināt burbuļa izmēru. Tāpat būtu jāmēģina saprast kāpēc ātrajiem kreditētājiem ir šīs augstās % likmes? Tās veido gan milzīgie zaudējumi no lielā nemaksātāju skaita (ko atkal rada nespēja novērtēt kredītriskus), gan papildus izmaksas, ko uzlikuši mūsu ierēdņi ar pamatojumu «sakārtot un regulēt tirgu» – augsta licences maksa un augstas kapitāla prasības, kam grūti rast pamatojumu. Ja skatāmies no patērētāju interešu viedokļa tad darbībām vajadzētu būt vērstām nevis uz šī sektora iznīcināšanu, bet gan uz sakārtošanu lai neradītu riskus, bet gan veicinātu konkurenci starp bankām un ne banku kreditētājiem.

Pirms laika diskutēju ar kādu ārvalsts uzņēmumu, kas nodarbojas ar patērētāju kreditēšanu citās Eiropas valstīs un veica dažādu ārvalstu tirgus izpēti ar mērķi paplašināt savu darbību. Jāsaka, ka viņš bija ļoti pārsteigts par Latvijas situāciju patērētāju kreditēšanas lauciņā – 1.milzīga licences maksa, kurai pamatojumu grūti saprast; 2.nesaprotami lielas minimālā kapitāla prasības, jo kreditētājs taču riskē ar savu kapitālu; 3.gandrīz neiespējami novērtēt kredītspēju, kas rada milzīgus riskus un zaudējumus. Diemžēl uz jautājumu par to, kāda ir valsts interese un patērētāju ieguvumi šādai rīcībai, man nebija loģiska pamatojuma, ko sniegt.