Bēdīgs liekas arī fakts, ka mūsu cilvēkus uzskatām par tik dumjiem, kas nav spējīgi paši pieņemt lēmumu un uzņemties atbildību pat par dažu desmitu eiro aizņemšanos. Valsts tad nu it kā cenšas šos cilvēkus pasargāt, bet nevis skaidrojot un izglītojot, bet vienkārši noņemot iespēju. Varbūt šādā veidā PTAC tiešām kādu pasargās, bet kā paliek ar to patērētāju interesēm, kas prot pieņemt lēmumus un veiksmīgi izmanto šos pakalpojumus? Vai viņi nav patērētāji un viņu demokrātiskās intereses izvēlēties, nav nepieciešams aizstāvēt? Vai ierobežojot šo tirgu, jau šodien netiek pārkāptas citu patērētāju tiesības uz brīvu tirgu un izvēli?

Ja mūsu cilvēki ir tik nesaprātīgi un bezatbildīgi, iespējams nepieciešams aizliegt arī citas preces un pakalpojumus, kas nepareizi izmantoti var būt kaitīgi un kā mēs visi zinām, cilvēkiem mēdz atnest vēl lielāku postu? Iespējams jāslēdz visas spēļu zāles, pilnībā jāaizliedz alkohola un cigarešu tirdzniecība, no veikalu plauktiem jāizņem čipsus, salidinātās limonādes, krāsainās konfektes, majonēzes vai arī jāpadara tie tik dārgi, lai cilvēki to nevarētu atļauties.

Ja mūsu cilvēki nav spējīgi izvērtēt iespēju aizņemties nelielu naudas summu (plānot savu personīgo budžetu), tad kā šādiem cilvēkiem varam atļaut piedalīties vēlēšanās un dot tiesības pieņemt lēmumus par valsts nākotni?

Piekrītu, ka kreditēšanas nozare, īpaši patēriņa kreditēšana, būtu jāsakārto, bet primāri tomēr būtu jādomā, kā izglītot un veidot atbildīgu sabiedrību. Šobrīd cilvēkiem ļoti populāri ir visus vainot par savām likstām: kreditētāji slikti, jo man iedeva kredītu; valdība slikta, jo man nav darba; namu apsaimniekotājs slikts, jo liek maksāt komunālos maksājumus; banka slikta, jo atņēma man ieķīlāto dzīvokli, kad nemaksāju kredītu u.t.t. Bet kur tad paliek cilvēka paša atbildība par saviem lēmumiem un savu dzīvi?

Pagaidām gan objektīvs un padziļināts pētījums par nozari nav pieejams, tādējādi neredzu iespēju izdarīt arī objektīvus secinājumus par problēmu jautājumiem, kas būtu jārisina. Kā vēsta vispārējā PTAC un FKTK statistika, tad nemaksātāju procentuālais skaits ir visai līdzīgs gan banku, gan nebanku sektoram. Parādu cedēšanu veic visi kreditori un neapmierināti klienti ir visiem šiem pakalpojuma sniedzējiem. Tādēļ rodas jautājums vai problēma tiešām ir nebanku kreditētājos, ar ko nolemts cīnīties, vai kreditēšanā kopumā un problēma jārisina kompleksi. Nebanku kreditēšanas uzturēšana patērētājiem ir ļoti būtiska, jo rada konkurenci banku sektoram, un konkurence ir tā, kas patērētājam nodrošina labāku pakalpojuma kvalitāti un cenu. Šobrīd galvenais ir rūpīgi izvērtēt visas turpmākās sekas, lai veicot it kā labu darbu un pasargājot dažus neapdomīgus patērētājus mēs neizdarītu lāča pakalpojumu visiem pārējiem patērētājiem.

Pēc mūsu ekonomikas ministra izteikumiem, ka Latvijā atkal aktuāls ir kreditēšanas «burbuļa» risks, sākušās plašas diskusijas par šo jautājumu. Tāpat Ekonomikas ministrija ir izvirzījusi dažādus ieteikumus un veido kārtējo darba grupu, kas atkal sakārtos ātro kredītu nozari – piemēram, nosakot līgumsodu apmērus u.t.t.

Diemžēl nekur nav lasāms, ka visi «burbuļi» ar parādiem gan agrāk, gan arī šobrīd veidojas tikai un vienīgi no nepamatotas kreditēšanas – kredīts tiek izsniegts tam, kam to dot nedrīkstētu dot un/vai tādā apmērā, kā nedrīkstētu. Savukārt kreditēšana nevar būt pamatota bez pietiekamas informācijas jeb bez iespējas kvalitatīvi novērtēt potenciālā klienta kredītspēju. Šeit rodas absurda situācija, jo no vienas puses valsts prasa no ātrajiem kreditētājiem atbildīgu kreditēšanu, bet no otras puses paši noņem iespējas viņiem tādu nodrošināt.

Ātrajiem kreditētājiem šī brīža regulējums nemaz nedod iespējas pietiekami novērtēt šo kredītņēmēju kredītspēju. Tā kā jebkura kredītlēmuma pamatā ir informācija, ir skaidrs, ka bez pietiekamiem datiem, visi lēmumi par kreditēšanu šajā sektorā ir jāpieņem intuitīvi un ar augstu risku. Ja jau visiem ir saprotams, ka viena no galvenajām problēmām ir pārmērīga kreditēšana, vai % likmju griesti to atrisinās? Vienreiz jau šis sektors tika kārtots – tika ieviesta licence, kam bija jāatrisina visas problēmas, tomēr izrādās, ka sakārtots nav pilnīgi nekas un pēc laika attopamies, ka «burbuļa» draudi atkal klauvē pie durvīm. Nelielam atskatam nesenā vēsture’, kā ekonomikas ministrija «sakārtoja» ātro kreditētāju tirgu:

1. 03.09.2010. «Lombardiem un «ātro kredītu» sniedzējiem būs nepieciešama licence» (šeit)
2. 29.03.2011. «Lielākie ātro kredītu izsniedzēji noliedz vēlmi monopolizēt tirgu» (šeit)

Vispirms vajadzētu nodrošināt iespēju pieņemt pamatotus kredītu lēmumus un samazināt tieši pārmērīgas aizņemšanās riska iespējas – tā ir informācija par jau esošām kredītu saistībām un nedaudz kavētiem maksājumiem, kad pārmērīgās aizņemšanās risks ir vislielākais. Tomēr ekonomikas ministrija uzskata, ka informācija vispār jāapkopo tikai pēc 60. kavējuma dienas, ko nosaka gan «Parādu ārpustiesas atgūšanas likums», gan «Kredītbiroju likuma» likumprojekts. Ir arī daudzas citas lietas, kas ierobežo pamatotu kredītu lēmumu pieņemšanu, kā, piemēram, problēma ātrajiem kreditētājiem saņemt vērtēšanai nepieciešamo informāciju no valsts informācijas sistēmām u.c.

Kamēr šis jautājums nebūs atrisināts, nekādi % likmju griesti nespēs novērst «burbuli», bet labākajā gadījumā pavisam nedaudz samazināt burbuļa izmēru. Tāpat būtu jāmēģina saprast kāpēc ātrajiem kreditētājiem ir šīs augstās % likmes? Tās veido gan milzīgie zaudējumi no lielā nemaksātāju skaita (ko atkal rada nespēja novērtēt kredītriskus), gan papildus izmaksas, ko uzlikuši mūsu ierēdņi ar pamatojumu «sakārtot un regulēt tirgu» – augsta licences maksa un augstas kapitāla prasības, kam grūti rast pamatojumu. Ja skatāmies no patērētāju interešu viedokļa tad darbībām vajadzētu būt vērstām nevis uz šī sektora iznīcināšanu, bet gan uz sakārtošanu lai neradītu riskus, bet gan veicinātu konkurenci starp bankām un ne banku kreditētājiem.

Pirms laika diskutēju ar kādu ārvalsts uzņēmumu, kas nodarbojas ar patērētāju kreditēšanu citās Eiropas valstīs un veica dažādu ārvalstu tirgus izpēti ar mērķi paplašināt savu darbību. Jāsaka, ka viņš bija ļoti pārsteigts par Latvijas situāciju patērētāju kreditēšanas lauciņā – 1.milzīga licences maksa, kurai pamatojumu grūti saprast; 2.nesaprotami lielas minimālā kapitāla prasības, jo kreditētājs taču riskē ar savu kapitālu; 3.gandrīz neiespējami novērtēt kredītspēju, kas rada milzīgus riskus un zaudējumus. Diemžēl uz jautājumu par to, kāda ir valsts interese un patērētāju ieguvumi šādai rīcībai, man nebija loģiska pamatojuma, ko sniegt.

Pat vienkārši, iepazīstoties ar likumprojekta anotācijā norādītajām šī brīža problēmām, ko it kā būtu jārisina un likumprojektā norādītiem mērķiem, jau top skaidrs, ka šīs lietas kopā neiet. Izvērtējot pašu likumprojektu kļūst acīmredzams, ka šāds regulējums nemaz nevar ne atrisināt norādītās problēmas, ne arī īsti sasniegt izvirzītos mērķus.

Izvērtējot likuma mērķus:

1. mērķis: mazināt kredītrisku un veicināt ar kredītrisku saistīta pakalpojuma plašāku pieejamību un 3.mērķis: nodrošināt efektīvāku kredītinformācijas pieejamību un uzlabot kredītriska pārvaldību. Šeit gribas piebilst:

likumprojekts neparedz nekādas iespējas kreditoriem saņemt vairāk informācijas ne tiešā veidā, ne arī iekļaujot to risku novērtējumā (tas ir neatklājot pamatdatus), tāpēc grūti iedomāties, ka tas varētu sniegt būtiskus uzlabojumus risku novērtēšanā;

ja kāds mēģina apgalvot, ka visi tirgus dalībnieki sāks iesniegt informāciju un tādēļ būs vairāk dati, varu «nomierināt», jo 13.pants «Kredītbiroja datu bāzē iekļaujamās ziņas par parādu» uzliek tādas prasības, kas lielai daļai tirgus dalībnieku prasīs pietiekami augstas papildus investīcijas, lai spētu tās izpildīt un līdz ar to dalība kredītbirojā būs neizdevīga;

savukārt likumprojekta 12.pants «Ziņu par parādu iekļaušana kredītbiroja datu bāzē» nosaka, ka dati kredītbirojā iesniedzami tikai pēc 60. kavējuma dienas, tas nozīmē, ka risku novērtēšanā kreditori saņems informāciju tikai par tiem parādiem, kas kavēti vismaz divus mēnešus – tā teikt «valsts atļautais kavējuma termiņš» – šāds laika posma ir jau paraudzēts parādu piedziņas uzņēmumu datubāzēm. Diez vai šāds punkts veicinās likuma mērķu sasniegšanu un ieviesīs kādas izmaiņas risku vērtēšanas iespējās;

papildus lieku izmaksu radīšana gan pašiem kredītbirojiem, gan uzņēmumiem, kas vēlēsies piedalīties datu apmaiņā caur kredītbiroju, sadārdzinās vērtēšanu, kas, padomājot jau divus soļus uz priekšu, nozīmē, ka kreditēšanas pakalpojumu sniegšanas cenu tas paaugstinās. Tātad, pat ja ar šādu regulējumu izdotos nedaudz samazināt kredītriskus, kas ļautu arī nedaudz pazemināt cenas kredītresursiem, tad no otras puses šī iespēja jau būs nogriezta;

2. mērķis: veicināt atbildīgu un godprātīgu saistību uzņemšanos – nav saprotams, kuras darbības tieši varētu veicināt godprātību un atbildību? Kredītbirojs esošā likumprojekta versijā būs tikai kārtējais sodīšanas mehānisms, jo galvenie instrumenti, ko kredītbiroji varētu piedāvāt šī mērķa sasniegšanai, Latvijā vispār netiek plānoti. Pat ja tikai kā kārtējais sodīšanas mehānisms – varbūt kāds iedomājas, ka šāda veida parādnieku reģistrs (nevis kredītbirojs) būs efektīvāks iedzīvotāju sodīšanas mehānisms par saistību kavēšanu ilgāk par 60 dienām, nekā līdzšinējā kārtība Latvijā, ko piedāvāja parādu piedziņas uzņēmumu veidotās datubāzes?

4. mērķis: atvieglot Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma subjektiem, kas ir kredītbiroja dalībnieki un kuriem saskaņā ar Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanas likumu ir tiesības saņemt ziņas no noteiktām valsts informācijas sistēmām, Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma prasību izpildi par klientu vai iespējamo klientu identifikāciju vai izpēti – nav gan saprotams kā šis mērķis vispār iet kopā ar kredītrisku vērtēšanu, jo datu apstrādes mērķis ir pilnīgi cits. Arī kā risināmā problēma šī netika izvirzīta. Kā papildus funkciju jau šo, protams, var likt, jo ja kredītbirojs spēj šeit palīdzēt, to, protams, var darīt. Lai gan šeit būtu jāsaprot, ka runa ir tikai par vienkāršu datu pārsūtīšanu, turklāt pilnīgi citiem mērķiem, nevis risku vērtēšanas pakalpojumiem.

Savukārt iepazīstoties ar «Kredītbiroju likumprojekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojums (anotācija)» I daļas «Tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība» 2.punktu «Pašreizējā situācija un problēmas», lasām:

Nepieciešamība uzlabot kredītinformācijas apmaiņu Latvijā tika pamatota ar vairākiem būtiskiem procesiem, kas atstāj arvien negatīvāku ietekmi uz kredītresursu pieejamību tautsaimniecībā un kavē ekonomikas attīstību.

Kā būtiskākie problēmjautājumi tiek minēti:

1) ir izveidojies būtisks iedzīvotāju parādu apjoms komunālo pakalpojumu sniedzējiem un pārvaldīšanas un citu, ar dzīvokļa īpašuma lietošanu saistīto pakalpojumu, sniedzējiem, pieaug saistības pret nebanku kredītu devējiem un citiem pakalpojumu sniedzējiem, bet šāda informācija kredītriska vērtēšanai nav apkopota, ir nepietiekama vai neprecīza;
2) palielinās uzņēmumu un iedzīvotāju nodokļu parādu apjoms;
3) kredītinformācija ir fragmentēta (daudz avotu) un nepilnīga (nav precīzu un pilnīgu ziņu par personu saistībām), tādēļ pieaug kredītriski un kredītspējas vērtēšanai nepieciešamo ziņu apkopošanai tiek patērēts arvien vairāk resursu;
4) nav pietiekami efektīva datu apmaiņas kontroles mehānisma, ko var īstenot fiziskās personas savu datu apstrādes kontrolei. Tas pastiprina neuzticību datu apmaiņai un plašākas informācijas pieejamībai par maksājumu saistībām no iedzīvotāju puses.

Ar iespēju informāciju ievietot vēl vienā datubāzē, nevar atrisināt šīs parādu problēmas pret komunālo pakalpojumu sniedzējiem, vien nedaudz atvieglos kredītu izsniedzēju darbu, ko arī definē kā galveno likumprojekta mērķi, bet likumprojekta mērķis jau nemaz nav mazināt parādus (kas ir problēma) un a priori pieņemt, ka tas tā būs, ir visai nepamatoti. Diemžēl problēma par iedzīvotāju neuzticību tā arī ir atstāta pie problēmām, tā netiek pat izvirzīta pie likuma mērķiem, kas jāsasniedz un ir saprotams arī kāpēc – piedāvājot šādu kredītinformācijas apmaiņas modeli iedzīvotāju uzticību nemaz nav iespējams iegūt. Pat anotācijas I daļas 6.punktā «Iemesli, kādēļ netika nodrošināta sabiedrības līdzdalība» minēts, ka «Projekts šo jomu neskar». Manuprāt, absurdi, jo runa iet tieši par iedzīvotāju datu apstrādi.

Ja līdz šim privātpersonu datu apstrāde kredītbirojā notika pamatojoties uz FPDAL, tad tagad papildus paredzēts vēl viens likums. Diemžēl nav redzams, kurš šī likuma punkts uzlabos kredītrisku vērtēšanā, toties ir vairāki, kas to apgrūtinās. Tāpēc rodas pamatots jautājums kāpēc šāds likums vispār tiek veidots?

Martin Gruell sacīja:
«No transparency, no trust;
no trust, no credit;
no credit, no investment;
no investment, no growth!
So there is a simple logic: financial reporting is an essential building block for financial intermediation, foreign investment, and sustainable economic development.»

Šis īsais, bet ļoti precīzais izteiciens, rosināja mani mazliet vairāk pavērties Latvijā notiekošajā.

Finanšu sistēmas nozīme ekonomikas attīstībai

Visiem labi zināms, ka finanšu sistēma ir viens no pamatiem valsts ekonomikas attīstībai un stabilitātei un tās ietekme var būt izšķiroša gan tautsaimniecības augšupejas un kritumu tempiem (apmēriem), gan attīstības virzieniem. Efektīvs finanšu institūciju darbs var nest būtisku ieguldījumu ekonomikas izaugsmē un iedzīvotāju labklājības līmeņa celšanos, bet tieši to augstās ietekmes dēļ, pastāv arī būtiski riski valsts finanšu sistēmas stabilitātei, kuru ignorēšana, gan likumdevēju, gan izpildvaras līmenī, var radīt nozīmīgas negatīvas sekas un nodarīt neatgriezeniskus postījumus ne tikai tuvākajā, bet arī tālākajā valsts attīstības perspektīvā. Risku vadības nozīmi finanšu sistēmā akcentē arī Eiropas Centrālā Banka: «Lai aizsargātu finanšu sistēmu un nodrošinātu finanšu stabilitāti, jānoskaidro galvenie risku avoti un vājās vietas un jāpanāk, lai visas iesaistītās puses, piemēram, finanšu institūcijas un uzraudzības institūcijas apzinātos šos riskus.» (skatīt šeit)

Visām pasaules valstīm krīzes laikā skaidri nācās izjust sekas, ko radīja, īpaši no valstu regulējošo institūciju puses, nepietiekami apzināti, novērtēti un vadīti finanšu sistēmas riski. Valstis ar efektīvāku risku vadību, krīzi pārcieta vieglāk, nekā valstis, kuras šos riskus nepietiekami novērtēja un nepietiekami ierobežoja. Diemžēl jāatzīst, ka arī Latviju var pievienot finanšu risku vadības neveiksmes stāstiem un šeit nav runa par to, ka Latvijā nezināja par šiem riskiem, jo brīdinājumu jau bija pietiekami daudz. Piemēram, jau 2005.gadā par šo jautājumu tika runāts un FKTK mājas lapā pieejamajā materiālā «KONCEPCIJA: parādnieku reģistra paplašināšanas un/vai kredītreģistra izveides iespējas Latvijā» 1.lpp rakstīts: «Mūsdienu apstākļos, kad ne tikai uzņēmumi, bet arvien vairāk arī privātpersonas ir vairāku banku un citādu finansu starpnieku klienti, un kad ar finansu pakalpojumu sniegšanu (tai skaitā aizdevumu izsniegšanu) nodarbojas ne tikai šim darbības veidam licencētas un attiecīgi regulētas un uzraudzītas institūcijas, bet arī dažādi ne-finanšu sektora uzņēmumi un institūcijas, kredītriska novērtēšanu un vadīšanu vairs nav iespējams efektīvi veikt vienas kredītu institūcijas ietvaros. Tas ir jādara nacionālā, un arvien vairāk – pat starpvalstu mērogā, kam ir nepieciešamas attiecīgas informācijas uzkrāšanas un apmaiņas sistēmas. Ar šādu mērķi tiek veidoti dažādi kredītinformācijas reģistri, kas ļauj par kredītu institūciju esošajiem un potenciālajiem aizņēmējiem iegūt un pārbaudīt informāciju gan attiecībā uz to saistībām pret citiem aizdevējiem, gan arī par to kredītvēsturi – negatīvo un pozitīvo.» (skatīt šeit)

Ļoti interesanta ir arī šī materiāla 3.sadaļa „Problēmas risinājums un prognoze par sekām, kuras radīsies, ja netiks risināta problēma”, kur jau 2005.gadā tikām brīdināti par gaidāmajām sekām ekonomikā.

Arī Latvijas Banka 2005.gadā rosināja valdību ieviest papildus nodevas kredītu ņēmējiem, lai ierobežotu spekulatīvos darījumus ar nekustamo īpašumu, kas veidoja kreditēšanas bumu un radīja būtiskus riskus, bet šī ideja ātri vien tika nobremzēta.

Jautājumu 2005.gadā apskatīja arī Dienas Bizness «Apdraud stabilitāti» (skatīt šeit)

Šeit varētu teikt: «kas bijis, bijis», ja vien mēs no šīm kļūdām būtu mācījušies. Kas gan būtiski ir izmainīts kreditēšanas tirgū, lai šīs pašas kļūdas nevarētu atkārtot?

Valda Dombrovska plāns stabilai Latvijas attīstībai «RAŽOŠANA, DARBS, IZGLĪTĪBA» 6.punkts skan: «Lai garantētu valsts finansiālo stabilitāti un finanšu resursu pieejamību ražotājiem un nepieļautu krīzes atkārtošanos nākotnē: pieņemt fiskālās disciplīnas likumu, lai ar likuma spēku paredzētu veidot uzkrājumus izaugsmes gados līdzīgi kā Igaunijā; 2014. gadā pievienoties Eiro valūtas zonai kā Igaunija.» (skatīt šeit) Pilnīgi varu piekrist, ka fiskālā disciplīna ir ievērojami jāuzlabo un uzkrājumu veidošana ir vienkārši nepieciešama, jo lielākas vai mazākas krīzes ekonomikā ir ik pa laikam – bet vai tad tie bija galvenie lielās finanšu krīzes cēloņi? Vai šis novērsīs tos cēloņus vai arī tikai spēs nedaudz mīkstināt nākamās krīzes sekas? Piemēram, vai uzkrājumu veidošana ierobežos nepamatotu kreditēšanu nākotnē un spekulācijas nekustamo īpašumu tirgū? Ja ejam ar saplīsušām kurpēm un krītam, tad, protams, ka labi ir apsiet apkārt spilvenus, lai mīkstāk kristu un mazāk sasistos, bet varbūt tomēr jādomā arī par kurpju remontu šajā situācijā? Tāpēc, manuprāt, skaidra cēloņu apzināšana un uzskaitīšana (jo, piemēram, nekustāmā īpašuma burbulis vai pārmērīga patēriņa kreditēšana jau bija tikai sekas) būtu solis pareizā virzienā.

Privātā sektora funkcijas un valsts funkcijas – jānodala, jo pamatmērķi ir dažādi

Finanšu sistēmā būtiski ir nodalīt valsts un privātā sektora funkcijas un to izpildi, jo parasti to pamatmērķi tomēr ir atšķirīgi. Kā finanšu institūcijas, tā arī pārējie uzņēmumi, kas sniedz ar finanšu risku saistītus pakalpojumus ir komercuzņēmumi, kas veidoti ar mērķi gūt peļņu. Finanšu institūcijas ir mobilas, inovatīvas, kas ļoti ātri spēj pielāgoties tirgum, tā prasībām un peļņas iespējām, izvērtējot savus biznesa riskus. Savukārt finanšu sistēmas risku vadība ir valsts funkcija, kas tiek nodrošināta, izmantojot dažādus risku vadības mehānismus un instrumentus – likumus, noteikumus utt. Tas ir tāpat kā uzrakstīt ceļu satiksmes noteikumus, pareizi salikt ceļazīmes un nodrošināt ceļu policiju drošas satiksmes uzturēšanā. Tas nozīmē, ka laikā neapzinātas un neuzstādītas ceļazīmes viennozīmīgi kļūs par iemeslu ceļu satiksmes negadījumiem, kā tas notika Latvijas gadījumā. Domāju, ka šī ir tā joma, kur Latvijai būtu stipri vien jāpiestrādā un atbildību par sistēmas stabilitāti nevajadzētu uzlikt tikai uz privātā sektora pleciem – vismaz no savām kļūdām gan vajadzētu kaut kad jau sākt mācīties.

Informācijas apmaiņas vieta un nozīme finanšu stabilitātei (sistēmas risku vadīšanai)

Būtisks risku apzināšanas un vadīšanas pamats ir tirgus informācija, lai saprastu notiekošo, tendences un identificētu draudīgos punktus. Kredītinformācijas apmaiņas sistēmas – kredītu reģistri un kredītbiroji ir viens no nozīmīgākajiem sistēmas risku apzināšanas un novērtēšanas mehānismiem, jo tikai liekot kopā uzņēmumu finanšu informāciju un informāciju par saistībām var radīt reālo tirgus kopainu. Efektīva jeb caurspīdīga informācijas apmaiņa tirgū ir priekšnoteikums finanšu risku vadībai gan makro, gan mikro ekonomikas līmenī, jo tikai pilnībā apzinot šos riskus var veidot drošu ekonomikas vidi un sasniegt stabilu ekonomikas attīstību, piesaistīt investīcijas un galvenais, sākt veidot uzticību Latvijas tirgum un tā dalībniekiem. Situācijā, kad tirgus informācija netiek pilnvērtīgi apkopota, arī risku vērtēšana ne valsts līmenī, ne no starptautisko investoru puses, nevar būt pietiekami efektīva. Par kredītinformācijas apmaiņas lielo nozīmi arī finanšu tirgus regulatoriem Pasaules Banka raksta: «Regulatori un finanšu tirgus dalībnieki tādēļ arvien vairāk atzīst kredītinformācijas apmaiņas sistēmu vērtību, lai uzlabotu kredītrisku un kredītu portfeļu pārvaldību, lai veicinātu finanšu sektora stabilitāti un kā līdzekli, lai palielinātu kredītu pieejamību.»¹

Latvijā gan īpaši nerunā par to, ka valstij ir nepieciešams efektīvāk novērtēt finanšu sistēmas riskus, lai izvairītos no jau pieļautu kļūdu atkārtošanas nākotnē. Nekur netiek minēts, ka arī valstij efektīvāk jāvada šie riski un to nevar izdarīt, ja valstī nav radīta tāda informācijas apmaiņas vide, kur informācijas apritē tiktu ieļauti un piedalītos visi tirgus dalībniekiem (gan valsts reģistri, gan banku, gan nebanku sektori, gan uzņēmumi, gan arī viens no galvenajiem dalībniekiem – paši iedzīvotāji). Uz doto brīdi rodas iespaids, ka kredītbirojs Latvijā būtu vajadzīgs vien tikai kredītu izsniedzējiem. Pasaules Banka gan par kredītinformācijas apmaiņas galvenajām funkcijām saka: «Kredītinformācijas apmaiņas sistēmas un saistītie reģistri samazina informācijas asimetriju. Apvienojot datus efektīvā institucionālā mehānismā tā atbalsta efektīvu kredītu izsniegšanu un stiprina risku vadības kapacitāti. Ideālā, modernā finanšu tirgū šādai sistēmai jāveic trīs galvenās funkcijas: 1- atbalstīt kredītu izsniegšanu un kredītportfeļu risku vadību finanšu institūcijām; 2- kalpot kā pamatam vērtēšanas/score modeļu izveidošanai, tajā skaitā score, kas paredzēta nodrošinātiem aktīviem; 3- piegādāt regulatoriem nepieciešamo informāciju, lai vadītu sistēmas riskus, tostarp kapitāla pietiekamības.»²

Manuprāt, valstij, izvērtējot pieļautās kļūdas kreditēšanas tirgū, būtu jau sen vajadzējis definēt, ka šo triju uzskaitīto funkciju izpilde Latvijā ir būtiski jāuzlabo, tai skaitā jāuzlabo arī informācijas aprites telpa. Pašlaik gan liekas otrādi – tieši privātais sektors ir tas, kas uzstāj, ka ir jāuzlabo informācijas apmaiņa, kā tā būtu jāmaina, lai arī valsts efektīvāk spētu pildīt visas augstāk uzskaitītās funkcijas un mēģina par to pārliecināt arī valsts pārstāvjus.

Latvijā notiekošais

Apsveicams un nozīmīgs solis, kas šajā sakarā tika izdarīts ir LB Parādnieku reģistra pārveidošana par Kredītu reģistru 2008.gada vasarā, pievienojot arī pozitīvo informāciju. Ir skaidrs, ka šis Kredītu reģistrs Latvijā nodrošina ar informāciju arī pašu LB un FKTK, kas informāciju izmanto savu funkciju veikšanai, bet tikpat skaidrs, ka šajā reģistrā nav visa tirgus informācija. Tas ir publiskais reģistrs, un kā jau visā pasaulē tā dalībnieku loks ir būtiski ierobežots. Šeit tad arī skaidri redzams, ka brīdinājumi par nefinanšu sektora aktivitātēm, netika ņemti vērā, lai arī ar finanšu risku saistītus pakalpojumus Latvijā sniedz uzņēmumi no ļoti dažādām nozarēm, bet vieni no uzskatāmākajiem piemēriem ir nebanku kreditētāji un komunālo pakalpojumu sniedzēji. Gan uzkrāto parādu apjoms, gan aktīvās saistības pārējā tirgū veido visai nozīmīgu daļu, lai tā būtu būtiska sistēmas risku identificēšanai. Manuprāt, būtu jāskatās vien dažus gadus atpakaļ, kad jau 2006.gadā (mūsu «treknajos gados») sāka veidoties parādi pret komunālo pakalpojumu sniedzējiem, kam viens no iemesliem bija arī nepamatota kreditēšana, kas patērētāju līdzekļus novirzīja pirmkārt kredītu atmaksai un tikai pēc tam pārējo maksājumu kārtošanai. Sniedzot kredītu pakalpojumus un novērtējot spēju tos atmaksāt, vērā jāņem arī saistības pret pārējiem tirgus dalībniekiem un skaitliski pierādījumi šīm mūsu kļūdām ir daudz – izteikti augstāks saistību nemaksāšanas koeficients Latvijā, lielāks IKP kritums krīzes laikā, u.t.t

2011.gada beigās MK akceptēja Latvijas komercbanku asociācijas iniciatīvu par kredītbiroja nepieciešamību, lai uzlabotu kredītinformācijas apmaiņu tirgū, un tika sākts darbs pie tiesiskā regulējuma sakārtošanas, lai privātā sektora uzņēmumi spētu efektīvāk nodrošināt kredītbiroju pakalpojumus. Taču EM sagatavotajā ziņojumā «Kredītinformācijas apmaiņas tiesiskie aspekti un institucionālais modelis» (skatīt šeit), ko MK šā gada 19.jūlijā apstiprināja, diemžēl nav nemazākās piebildes par finanšu sistēmas risku apzināšanu un vadīšanu. Ne skatot problēmas, kas Latvijā būtu jārisina, ne runājot par kredītbiroja mērķiem un funkcijām. Šis ziņojums reāli ir tikai par pirmās funkcijas izpildi – atbalstīt kredītu izsniegšanu un kredītportfeļu risku vadību finanšu institūcijām. Kā tad paliek ar šo valsts funkciju veikšanu? Kā paliek ar uzticības veidošanu?

Atkal jau visi dzirdam runas par to, ka mums pieaug kreditēšanas apjomi un IKP, šeit arī rodas bažas vai atkal ātrums un braukšanas paradumi tālu neatrausies no braukšanas noteikumu un ceļa zīmju uzstādīšanas? Un kā tad ir ar šo caurspīdīgumu Latvijā? Vai šoreiz kreditēšana tiks balstīta uz caurspīdīgumu (novērtēšanu) un uzticību vai tāpat kā iepriekš vien uz ķīlām un nodrošinājumiem, kas rada pamatu nepamatotai kredītu izsniegšanai?

¹ WB «General Principles for Credit Reporting», September 2011 – 1.lpp
² WB – IFC Financial infrastructure policy and research series «Financial Infrastructure» Building Acces Through Transparent and Stable Financial Systems, 2009 – 2;8 lpp (Pieejamshttp://siteresources.worldbank.org/FINANCIALSECTOR/Resources/282044-1252596846652/FinancialInfrastructureReport.pdf” target=”_blank”>šeit)

Kredītinformācijas apmaiņa vienmēr cenšas sabalansēt divas, savā ziņā pretējas, patērētāju tiesības:

1) patērētāja tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kas maksimāli ierobežo jebkādu personas datu vākšanu un apstrādi;
2) patērētāju tiesības uz godīgu cenu jeb iespēju saņemt finanšu pakalpojumus, kredītresursus uz maksimāli izdevīgiem nosacījumiem, kas paredz efektīvu un pilnīgu datu izvērtēšanu.

Par tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību Eiropā runāts ļoti daudz un sen, tādēļ Eiropā šis jautājums ir visai labi sakārtots: to regulē ES Direktīva (95/46/EK), un Latvijā saskaņā ar šo direktīvu izstrādāts Fizisko personu datu aizsardzības likums. Tajā galvenais, kas nodrošina šo tiesību ievērošanu, ir nosacījums, ka datu apstrādi var veikt tikai ar pašas privātpersonas piekrišanu.

Par otru minēto – patērētāju tiesībām saņemt finanšu pakalpojumus, kredītresursus uz maksimāli izdevīgākiem nosacījumiem – diemžēl runāts tiek daudz mazāk. Te jārunā arī par sabiedrības kopējo interesi jeb tiesībām uz stabilu un efektīvu kreditēšanas vidi: tā maksimāli samazinātu aizdošanas/aizņemšanās riskus, kā arī to, ka negodprātīgu maksātāju aizņemšanās rezultātā tiek radīti zaudējumi visiem sabiedrības locekļiem.

Nodrošināt kreditoriem/kredītdevējiem kontrolējamas, bet pilnīgas un efektīvas izvērtēšanas iespējas būtībā ir visu to patērētāju interesēs, kuri godprātīgi attiecas pret savām saistībām. Turklāt tas ļauj lētāk iegūt nepieciešamos resursus (naudas līdzekļus, pakalpojumus u.c.). Kopējā sabiedrības interese ir ļaut kreditētājiem iegūt nepieciešamo informāciju, lai tie pieņemtu atbildīgus lēmumus un neveiktu nepamatotu kreditēšanu, kas rezultātā nelabvēlīgi ietekmē visu valsts ekonomiku un, protams, iedzīvotāju labklājību.

Šis raksts skata jautājumus par patērētāju tiesībām un interesi Latvijas tirgū, kas ekonomiskās krīzes, stingrās fiskālās politikas, politiskās nestabilitātes, dažādu regulatīvo šķēršļu un citu iemeslu dēļ ir palikuši novārtā. Rakstā minētie citāti ir kā pierādījums tam, ka šie jautājumi ir jau iztirzāti Eiropas Savienībā un secinājumi, manuprāt, arī Latvijā būtu jāņem vērā, domājot par mūsu iedzīvotāju dzīves kvalitāti un iespējām.

Patērētāja tiesības uz privātumu un godīgu cenu

Privātpersonai vienmēr ir izvēle: dot vai nedot piekrišanu savu datu apstrādei, šādā veidā nodrošinot tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Gadījumā, ja tā nedod savu atļauju, kredītvērtēšana netiek veikta, un kreditors drīkst atteikt kredītpakalpojumu. Savukārt, ja persona šādu atļauju dod, tad vērtēšanai ir jābūt maksimāli ātrai, efektīvai un lētai, lai privātpersona saņemtu pareizu kredītlēmumu un maksimāli precīzu pakalpojuma (naudas) cenu.

Efektīva risku novērtēšana ievērojami samazina nemaksāšanas gadījumus un to radītos zaudējumus. Turklāt daudziem kredītņēmējiem tas nozīmē: nebūs jāmaksā augstie kredīta procenti. Augstā cena kredītiem veidojas gan no nespējas pietiekami kvalitatīvi novērtēt potenciālo aizņēmēju, gan arī no citu kredītņēmēju radītiem zaudējumiem, kas veidojas, izsniedzot kredītus nepamatoti . Šeit atkal runa ir par godprātīgo maksātāju tiesībām dot iespēju kreditoriem novērtēt viņu datus, lai pierādītu: manis kreditēšanai risks ir minimāls, tāpēc Jūs varat man piedāvāt ievērojami labākus nosacījumus.

Patērētājam ir tiesības nemaksāt par citu patērētāju nenokārtotajām saistībām jeb to bezatbildīgo rīcību, kas vienmēr netiešā veidā tiek pievienotas viņa gala produkta cenai. Šajā jautājumā ir svarīgi, lai valsts tiesiskais regulējums būtu sakārtots tā, ka kreditori spētu saņemt pilnīgu informāciju risku novērtēšanai un atbildīga lēmuma pieņemšanai, kā arī nodrošinātu visiem pakalpojumu sniedzējiem vienādas risku vērtēšanas iespējas, tādējādi veicinot brīvā tirgus konkurenci, kas arī ir patērētāju interesēs.

Eiropas Kredītu izpētes institūts (Europe Credit Research Institute) to vērtē: «Viens būtisks konkurences raksturlielums ir iespēja piekļūt kredītinformācijai. Patērētājs var saņemt augstāku cenu vai tam var tikt atteikts finanšu pakalpojums, jo pakalpojuma sniedzējam ir liegta piekļuve visaptverošai informācijai par patērētāju. Šī neefektivitāte rada ne tikai šķēršļus ienākšanai tirgū, bet arī mazina patērētāja mobilitāti un iespēju izvēlēties. Tādējādi Eiropas politikas veidotāji vēlas veicināt kredītinformācijas vienmērīgu plūsmu, ņemot vērā nepieciešamo datu aizsardzību.»¹

Šobrīd Latvijā patērētāju iespējas izvēlēties ir ļoti ierobežotas, jo vērtēšanas iespējas kreditoriem nav vienlīdzīgas, tādēļ pakalpojuma sniedzējs, kas klientu nepazīst, ir spiests prasīt augstāku maksu riska nosegšanai. To pierāda arī Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) Klientu skolā sniegtie padomi patēriņa kredītu ņēmējiem: «Izdevīgāk ir ņemt šādu aizdevumu bankā, kurā Tu saņem algu, jo visticamāk Tev tiks piedāvāti izdevīgāki nosacījumi un mazāki procenti nekā citur.»²

Eiropas Komisija, runājot par kreditēšanas tirgus problēmām, kā vienu no sekām nosauc «patērētājiem nodarītā kaitējuma risku»: «Patērētāji, kuriem pārdoti nepiemēroti produkti, bieži piedzīvo finansiālas grūtības, kā rezultātā viņiem ir pārlieku lieli parādi, kā arī viņi nepilda savas saistības vai zaudē tiesības ieķīlātā īpašuma izpirkšanai. Patērētājus var negatīvi ietekmēt regulatīvie šķēršļi, kas kavē kreditorus pienācīgi izvērtēt kredītspējas un piemērotību, vai kreditoriem, kuri veic pārrobežu uzņēmējdarbību, uzliktās papildu izmaksas. Šādiem patērētājiem varētu tikt nodarīts tiešs finansiāls kaitējums (piemēram, maksājot augstāku cenu par tādu ražojumu, kas varētu būt pieejams par zemāku cenu) vai potenciāls sociālais kaitējums (piemēram, nespēja saņemt hipotekāro kredītu, neskatoties uz to, ka tie spētu šo kredītu atmaksāt). Visbeidzot patērētāji var zaudēt uzticību kreditoriem un kredīta starpniekiem.»³

Novērtēšanas nepieciešamība un atbildība kreditēšanas tirgū

Kreditēšanas tirgū abām darījuma slēdzēja pusēm ir savi pienākumi un savas tiesības, jo jebkurš kredītlēmums tiek pieņemts divpusēji – no patērētāja ir lēmums aizņemties, savukārt no kreditora ir lēmums aizdot. Tas, cik šie lēmumi ir atbildīgi, ietekmē gan konkrēto darījumu un tajā iesaistītās puses, gan pārējos pakalpojuma saņēmējus un sabiedrību kopumā.

Eiropas Komisija izvērtējot finanšu krīzes cēloņus, secināja: «Kaut arī šiem citiem faktoriem nepārprotami ir nozīme, tomēr dažu tirgus dalībnieku bezatbildīga rīcība bija viens no finanšu krīzi izraisošiem faktoriem. Tāpēc ir skaidrs, ka bezatbildīgas aizdošanas un aizņemšanās problēmas ir jārisina, lai izvairītos no atkārtotas finanšu krīzes.»⁴

Par to, kas ir atbildīga rīcība kreditēšanas tirgū, Eiropas Komisija skaidro: «Atbildīgu aizdošanu definē kā kreditoru rūpes par to, lai patērētāji varētu atļauties aizņemties to aizdotās summas, un tiktu apmierinātas patērētāju vajadzības un ņemti vērā konkrētie apstākļi. Tāpat arī atbildīga aizņemšanās nozīmē, ka patērētājiem jāsniedz atbilstīga, pilnīga un precīza informācija par savu finanšu stāvokli, un tie tiek aicināti pieņemt apzinīgus un ilgtspējīgus lēmumus.»4

Patērētājam jeb kredītu ņēmējam gan Latvijā, gan visur citur pasaulē ir tendence pārspīlēt kā savus ienākumus, tā arī noklusēt esošās saistības, lai saņemtu jaunus kredītus. Tādējādi viņi nereti uzņemas pārmērīgi lielu saistību slogu. Turklāt novērtēt savu spēju uzņemties saistības ilgtermiņā ir visai sarežģīti, jo jāspēj izvērtēt arī makroekonomikas tendences. Tādēļ šajā brīdī atbildīgs lēmums ir jāpieņem jau kredītu izsniedzējiem, bet, lai spētu to izdarīt, ir nepieciešams maksimāli precīzi novērtēt risku.

Sabiedrības interešu degpunktā: «visi» maksā par «dažiem» pārdrošajiem

Nereti iedzīvotājiem rodas iespaids, ka uz tiem, kas kredītus neņem, šis jautājums neattiecas, bet tā nu gluži nebūs patiesība. Kredītus ņem citi mūsu sabiedrības locekļi un kaimiņi, un ja šī kreditēšana ir nepamatota, tad šie nenomaksātie parādi jau nekur nepazūd: tie tāpat kādam ir jānomaksā, un to dara pārējie patērētāji. Šeit uzskatāms piemērs ir komunālo pakalpojumu sektors, kur lielā nemaksāšanas problēma atstāj negatīvas sekas arī uz tiem, kas regulāri savus rēķinus apmaksā. Kaimiņu parādi liedz mūsu apsaimniekotājam līdzekļus ieguldīt māju uzturēšanā un citās nepieciešamās jeb iedzīvotājiem vēlamās labiekārtošanas lietās vai pat sadārdzina kopējos pakalpojumus.

Savukārt visuzskatāmākais piemērs ir nesen pārdzīvotā finanšu krīze. Pirms krīzes mūsu ekonomikā bija vērojama it kā milzīga izaugsme, taču labos rādītājus veidoja nepamatota jeb bezatbildīga kreditēšana. Krīzes rezultātā Latvijas kritums arī bija dziļāks kā citām valstīm. Bezatbildīgi uzņemtās kredītsaistības maksājām mēs visi – visa sabiedrība kopumā. Mūsu dziļais kritums, uzskatāmi redzams Ekonomikas Ministrijas materiālā⁵:

IKP Dinamika pa ceturkšņiem
Sezonāli izlīdzināti dati, 2005.g. IV cet. = 100

Arī šeit būtu jārunā par patērētāju tiesībām, lai kreditēšanas politika valstī būtu atbildīga un tiem, kas neuzņemas nepārdomātas saistības, nebūtu par tām jāmaksā. Tieši nesakārtotā kreditēšanas vide bija tā, kas šo kritienu Latvijā radīja tik dziļu un Latvijas ekonomiku no šī dziļas bedres ir izvilkuši tieši mūsu pašu iedzīvotāji, kas visu smagumu bija spiesti nest uz saviem pleciem.

Eiropas Komisija ir izstrādājusi jaunas direktīvas priekšlikumu, kur sacīts: «Finanšu krīze ir parādījusi, ka tirgus dalībnieku bezatbildīga rīcība var graut finanšu sistēmas pamatus, izraisot visu iesaistīto personu, it īpaši patērētāju, neuzticēšanos un, iespējams, radot smagas sociālās un ekonomiskās sekas. Daudzi patērētāji ir zaudējuši uzticību finanšu sektoram un kredītņēmēji aizvien vairāk piedzīvo grūtības, atmaksājot savus aizņēmumus, kā arī pieaug saistību nepildīšanas un piespiedu pārdošanas gadījumu skaits.»

«Apzinātās problēmas, iespējams, var radīt ievērojamus makroekonomiskos blakusefektus, izraisīt kaitējumu patērētājiem, darboties kā ekonomiski vai juridiski šķēršļi pārrobežu darbībām un radīt nevienlīdzīgus konkurences apstākļus iesaistīto dalībvalstu vidū.»⁶

Droša un efektīva datu apstrāde

Lai informācijas apmaiņa būtu droša, kontrolējama un riska novērtējums būtu ticams, nepieciešams noteikts datu apjoms, plašas zināšanas risku novērtēšanā un efektīvi tehniskie risinājumi, tādēļ attīstītajās valstīs šo funkciju veic specializēti uzņēmumi – kredītbiroji. Tas nozīmē, ka:

1) jebkura datu kustība un apstrāde ir vieglāk kontrolējama un datu apstrādes drošība ir lielāka, nekā situācijā, kad katrs kreditors pats piekļūst visiem vērtēšanas datiem dažādās datubāzēs un novērtēšanu veic pats;
2) risku izvērtēšana ir profesionāla un novērtējums uzticams;
3) kreditori būtiski ietaupa gan laiku, gan naudas līdzekļus izvērtēšanai, ja tiem ir iespēja saņemt profesionālu vērtējumu kredītbirojā, kas arī ļauj samazināt kredītresursu cenu gala patērētājam;
4) pats patērētājs ir informēts par savu kredītspējas vērtējumu (scoringu), tā veidošanās principiem, kā arī faktoriem, kas to ietekmē: tas ļauj patērētājam mainīt savu rīcību tā, lai uzlabotu scoringu un iegūtu iespēju saņemt lētākus kredītresursus un izdevīgākus nosacījumus nākotnē;
5) patērētājam ir iespēja pilnībā kontrolēt vērtēšanai pieejamos datus, to pareizību un kļūdas gadījumā veikt datu labošanu, kā arī kontrolēt jebkādu savu datu izmantošanu un tiesību ievērošanu (vai ir devis atļauju);
6) paaugstinās patērētāja mobilitāte pakalpojuma sniedzēja izvēlē;
7) uzlabojas konkurences vide starp kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, kas pozitīvi ietekmē gan pakalpojumu cenu, gan kvalitāti (servisu).

Kredītbiroja mērķis ir nodrošināt iespēju kreditoriem pieņemt atbildīgus lēmumus, kas šajā gadījumā ir arī visas sabiedrības kopējs mērķis.

Mācoties no kļūdām, ES plāno šos pamatjautājumus kredītspējas vērtēšanai atrunāt jaunajā direktīvā par mājokļu kreditēšanu. Šo jautājumu sakārtošanas mērķis ir radīt stabilitāti kreditēšanas tirgū, lai neatkārtotu iepriekšējās kļūdas un veicinātu atbildīgas kreditēšanas attīstību. Tādēļ šajā jautājumā vienmēr jāmeklē labākais balanss starp: patērētāja tiesībām uz privāto dzīvi (saviem datiem) un patērētāju tiesībām uz godīgu cenu, kā arī sabiedrības interesi un tiesībām nodrošināt stabilu un efektīvu kreditēšanas vidi un ekonomiku kopumā.

_______________________________________

¹ Europe Credit Research Institute: Understanding Credit markets for Europe, «Credit reporting: Towards better Access to Credit and protection for consumers», Marts 2012

² FKTK Klientu skola, http://www.klientuskola.lv/paterina-kredits.html

³ Eiropas Komisija, Pavaddokuments, Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva «par kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa īpašumu», SEC(2011) 355 galīgā redakcija, Briselē, 31.03.2011. 4 lpp

⁴ Eiropas Komisija, Pavaddokuments, Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva «par kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa īpašumu», SEC(2011) 355 galīgā redakcija, Briselē, 31.03.2011. 2 lpp

⁵ EM Informatīvais ziņojums Par makroekonomisko situāciju valstī, Rīga, 2012.gada aprīlis 14.lpp

⁶ Eiropas Komisija, Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva par kredītlīgumiem saistībā ar mājokļu īpašumu, COM(2011) 142 galīgā redakcija, Briselē, 31.3.2011.

Kredītinformācijas apmaiņas attīstība pasaulē

Jau visai sen uzņēmēji saprata informācijas nozīmīgumu jebkurās biznesa attiecībās, it īpaši, ja darījuma partneri viens otru nepazīst. Šī iemesla dēļ jau 19.gs.pašā sākumā tika spriests par nepieciešamību apmainīties ar informāciju, lai tādējādi izvairītos no zaudējumiem, kas radās nepamatoti kreditējot (kredītu izsniegšana, pēcmaksas nosacījumi utt.).

Sākotnēji uzņēmēji nolēma informācijas apmaiņu veikt starp konkrētas uzņēmumu apvienības biedriem. Pirmā uzņēmumu apvienība, kas uzsāka savstarpēju kredītinformācijas apmaiņu, bija «Britain’s Society of Mutual Communication for the Protection of Trade» 1801. gadā un biedrībā bija ap 2000 biedru¹. 19.gs otrajā pusē šādas uzņēmumu grupas, kur biedri savā starpā apmainījās ar informāciju, parādījās arī ASV un tieši šeit arī sāka veidoties pirmie mēģinājumi no informācijas apmaiņas nodrošināšanas gūt peļņu un nodalīt šo funkciju pildīšanu atsevišķi, tādējādi izvairoties no interešu konflikta.

Kredītinformācijas uzņēmumi jeb aģentūras veidojās kā neatkarīgi informācijas servisa nodrošinātāji, kas būtiski atšķīrās no uzņēmumu apvienībām. Visnepārprotamākā atšķirība bija tā, ka kredītinformācijas uzņēmumi informāciju veidoja par pieejamu ne tikai konkrētas apvienības biedriem, bet visiem, kas bija gatavi maksāt dalības maksu. Šie kredītinformācijas uzņēmumi bija virzīti uz peļņas gūšanu un informāciju pārvērta par preci, kas tika attiecīgi novērtēta, pirkta un pārdota. Cita būtiska atšķirība bija tā, ka kredītinformācijas uzņēmumi mēģināja apkopot plašāku informāciju no dažādiem biznesiem, ne tikai no tiem, kas piedalījās viena konkrēta sektora apvienībā.

Privātie un publiskie reģistri

Līdz ar izpratni par informācijas apmaiņas nozīmīgumu biznesam un ekonomikai kopumā, arvien lielākā skaitā valstu visā pasaulē tika dibināti privātie kredītinformācijas pakalpojumu sniedzēji jeb kredītbiroji.  Stipri vēlāk, tikai pēc 1930.gada, tika veidoti arī pirmie publiskie kredītu reģistri, kuru informācija papildus tika izmantota arī kredītrisku vērtēšanai. Publiskos reģistrus veido valsts, parasti Centrālās Bankas – šie reģistri informācijas apmaiņu nodrošina tikai finanšu sektoram, tādējādi šī informācija pamatā ir pieejama tikai ierobežotam lokam (pārsvarā Bankām un ar tām saistītajiem uzņēmumiem). Savukārt privātie kredītbiroji cenšas informācijas apmaiņā iesaistīt visus tirgus dalībniekus, kam ir interese, strādā un dažādu risinājumu un inovāciju ieviešanu, tādēļ to risku vērtēšana parasti ir efektīvāka.

Par privāto kredītbiroju dibināšanas gadiem pasaulē, skatīt sekojošo tabulu.

Privātie kredītbiroji pasaulē²

Gadu gaitā informācijas apmaiņa ir tikusi pilnveidota un attīstīta, tikušas meklētas nepilnības tajā, lai veiktu nepārtrauktus uzlabojumus. Visas piedzīvotās krīzes un ekonomikas lejupslīdes, ir ļāvušas atrast «robus» informācijas apmaiņas regulējumā, kas pieļāva iespējamību veidoties kreditēšanas tirgus kropļojumiem un radīt negatīvas sekas. Daudzām valstīm nācās samaksāt par pieļautajām kļūdām, izveidojot nepilnīgu kredītinformācijas apmaiņu vai pieļaujot interešu konfliktu iespējas (vairāk lasīt šeit), bet neviena valsts, uzsākot informācijas apmaiņu, nav nonākusi sliktākā situācijā, kā bija.

Globālā ekonomikas krīze, kas šā gadsimta sākumā skāra visu pasauli, lielā mērā bija tieši nepamatotas hipotekārās kreditēšanas rezultāts (neizslēdzot no iemesliem arī derivatīvu tirgu, spekulācijas utt.). Šīs problēmas lika pārvērtēt esošo stāvokli kredītinformācijas apmaiņas jomā un izdarīt jaunus secinājumus. Eiropas Komisija šai sakarā ļoti labi ir noraksturojusi gan krīzes cēloņus, gan to radītās sekas un ir izstrādāti ieteikumi šo jautājumu sakārtošanai. Pamatnostādnes rosināts noteikt ES Direktīvā, kam mērķi ir nepieļaut šādu kļūdu atkārtošanu nākotnē, veicināt finanšu stabilitāti un ļaut ievērojami samazināt patērētājiem nodarīto kaitējumu (skatīt šeit). Arī ASV, kur informācijas apmaiņa notiek jau ļoti sen, atklāja nepilnības regulējumā, kas pieļāva iespēju kredītinformācijas apmaiņu pakļaut kreditoru interesēm un radīt kreditēšanas tirgū būtisku kropļojumu. Mācoties no kļūdām, ASV aktīvi ķērās pie pieļauto kļūdu labošanas un regulējuma pilnveidošanas.

Informācijas apmaiņa Latvijā

Kur tad mēs īsti esam tikuši informācijas apmaiņas jomā? Kas Latvijā izdarīts?

Vienīgā, kas bija ko paveikusi kredītinformācijas apmaiņas jomā bija Latvijas Banka, kas vismaz finanšu sektoram izveidoja LB Kredītu reģistru. Kredītu reģistrs savu darbu sāka vien 2008.gadā, līdz ar ekonomiskās krīzes sākumu Latvijā, kad lielākās problēmas kreditēšanas tirgū jau bija pieļautas. Līdz 2008.gadam vairāku gadu garumā, LB uzturēja parādnieku reģistru, kas apkopoja tikai negatīvo saistību informāciju banku sektorā un līdz ar to tikai nedaudz spēja bremzēt lielo parādu problēmu veidošanos vienā sektorā. Tā kā LB Kredītu reģistrs ir ierobežotam dalībnieku lokam, pārējiem sektoriem nācās uzņemt daudz lielāku parādu slogu uz saviem pleciem. Iedzīvotāji, nevarot samaksāt visas saistības, izvēlējās maksāt parādus bankām, lai nenonāktu LB parādnieku reģistrā vai bankas tām neatņemtu ieķīlātos īpašumus. Rezultātā nenomaksāti palika parādi daudziem citu sektoru uzņēmumiem, kā uzskatāmāko piemēru varētu minēt komunālo pakalpojumu sniedzējus.

Civilizētā kredītinformācijas apmaiņā, kas iesaista visu tirgus dalībniekus, šķiet necik tālāk par 19.gs. tikuši neesam. Nebanku sektora uzņēmumi Latvijā šai jomā izlīdzas kā māk un ar informāciju vēl šodien mēģina apmainīties caur uzņēmumu asociācijām vai daļu negatīvās informācijas cenšas meklēt pie parādu piedzinējiem, kam liela darba apjoma rezultātā uzkrājušās vērā ņemamas negatīvās datubāzes.

Pasaules Banka 2010.gadā kredītinformācijas apmaiņu Latvijā vērtēja: «Informācijas pārklājums un dziļums kredītinformācijas apmaiņas sistēmā Latvijā atpaliek no attīstītajām ES jaunajām dalībvalstīm. Kopējais pārklājums no pieaugušajiem iedzīvotājiem 2009.gada 31.martā sasniedza 3,7 % jeb 875 000 personas, kas ir ievērojami zemāks par vidējo rādītāju citās Eiropas valstīs, tostarp Igaunijā un Lietuvā. Zemie sasniegumi gan pārklājuma, gan dziļuma ziņā ir skaidrojami ar neseno Kredīta reģistra izveidošanu, kas pilnībā darbojas tikai no 2008.gada jūlija.»³

Daļēja izpratne par informācijas apmaiņas nepieciešamību Latvijā nākusi pēc dziļās ekonomikas krīzes, kad jo īpaši smagi nācās izjust sekas haotiskajam kreditēšanas tirgum. Citu valstu pieredze jau izsens sniedza uzskatāmus pozitīvus piemērus informācijas apmaiņas nepieciešamībai un tāpat arī negatīvus piemērus par sekām bez informācijas apmaiņas vai nepareizas un nepietiekamas informācijas apmaiņas. Šī pieredze un gūtās atziņas ir veidojušās sūri un grūti mācoties no kļūdām, bet Latvijā citu pieredze tika ignorēta un rezultātā arī mēs pieļāvām šādu kļūdu, lai vēlreiz sniegtu neapgāžamus pierādījumus pasaulei par smagajām sekām, ko rada nepilnvērtīga informācijas apmaiņa tirgū. Šeit var tikai diskutēt vai tā bija atbildīgo personu nekompetence, neizdarība vai vienkārši bezatbildība, bet Latvijas ekonomikai un iedzīvotājiem šī bija smaga mācību stunda, kas maksāja ļoti dārgi. Ja nespējām mācīties no citu kļūdām, gribās cerēt, ka atbildīgās personas spēs mācīties vismaz no savējām un nepieļaus šo pašu kļūdu atkārtošanu arī nākotnē, piemēram, liedzot apkopot aktuālo saistību informāciju ārpus LB Kredītu reģistra.

Šobrīd, veidojot tiesisko regulējumu informācijas apmaiņai, Latvijai ir lielas priekšrocības, jo nekas nav jāizgudro no jauna, mums atliek vien skatīties un mācīties no pasaules pieredzes, kas uzkrāta jau 2 gadu simtu garumā. Vai spēsim mācīties no citiem, vai turpināsim arī paši pieļaut jau citur pārdzīvotas kļūdas?

1. Credit-Reporting Agencies: Their Historical Roots, Current Status, and Role in Market  Development by Rowena Olegario University of Michigan Business School. [03.05.2012.] Pieejams šeit.
2. T.Japelli and M.Pagano «Information Sharing, Lending and Defaults: Cross – Country Evidence», 10.2000 [18.04.2012.]Pieejams šeit.
3. The World Bank, «Latvia. Diagnostic review of Consumer Protection and Financial Capability.»; 87 lpp Latvia: Consumer Protection in the Credit Reporting System., April 2010 [02.05.2012] Pieejams šeit.

Kredītbiroja ietekme uz ekonomiku

Kredītbirojs ir nozīmīgs mehānisms, kas tiešā veidā atstāj ietekmi uz visu valsts ekonomiku un pareizi veidots tas var sakārtot virkni problēmu jautājumu, savukārt veidots pat ar it kā nelielām atkāpēm no pamatprincipiem, tas efektīvi nepilda savas funkcijas. Ekonomikas izaugsme un stabilitāte ir tiešā veidā atkarīga no kreditēšanas tirgus valstī, savukārt kredītbirojs ir tas, kas šo kreditēšanas tirgu regulē. Pareizi veidota šī kredītinformācijas apmaiņa valstī nodrošina kreditēšanas tirgus pašregulējošo mehānismu, tas nozīmē, ka kredītbirojs pilda neatkarīga starpnieka funkciju, starp visām iesaistītajām pusēm (kreditētājiem un pēcapmaksas pakalpojumu sniedzējiem, šo pakalpojumu patērētājiem – iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kā arī valsti) un nodrošina to interešu sabalansēšanu. Kredītbirojam jāveido līdzsvars un jānodrošina, ka kreditēšanas tirgus balstās uz pamatotu kreditēšanu, kas attīstās un virzās pēc brīvā tirgus likumiem, realizējot valsts ekonomikas attīstības intereses. Savukārt, ja pie tā veidošanas ir pieļautas atkāpes, tad par ekonomisko stabilitāti, izaugsmi, visu tirgus dalībnieku interešu nodrošināšanu utt. uz dažiem gadiem var droši aizmirst.

Neskaitāmās pasaules valstīs pierādīts, ka pareizi funkcionējošs kredītbirojs nodrošina stabilu ekonomikas attīstību, samazina kredītresursu cenas un veicina to pieejamību, kā arī nodrošina pamatotu līdzekļu pārdali, kas veicina nabadzības samazināšanos un IKP pieaugumu. OECD 2010.g. konferences materiālā par šo tēmu raksta: «As the credit reporting system has a significant effect on the allocation of credit, variations in information sharing have implication for the price of credit directly, economic growth, income distribution and safety and soundness. That is, it has consequences for economic efficiency and on economic distribution, as the financial system has significant consequences for efficiency and distribution.»

«Three spheres of economic life are strongly shaped, directly and indirectly, by the structure of credit reporting:

1.    Economic growth and stability;
2.    The price of credit;
3.    Income distribution, as it relates to both poverty and equality.»

Ekonomiskais ieguvumi, ko var sniegt kredītbiroja darbība:

1. Samazinās kredītresursu cenas, jo efektīvāka un lētāka kredītrisku novērtēšana, kā arī veicināta konkurence kreditēšanas tirgū – piedāvājot vienlīdzīgas risku vērtēšanas iespējas visiem tirgus sektoriem;

2. Veicina pamatotu resursu pārdali – novērš nepamatotu kreditēšanu un pārmērīgu aizņemšanos (tas nozīmē, ka kredītus piešķir tiem, kas to var atļauties un šie resursi nonāk ekonomikā, savukārt ierobežo patēriņa kreditēšanu tiem, kas nevar atļauties uzņemties šādas saistības un kredītu atmaksas gadījumā pārtrauc citu saistību pildīšanu, piemēram, komunālo pakalpojumu apmaksu. Latvijā komunālo parādu problēma lielā mērā izveidojās dēļ nepamatotas patēriņa kreditēšanas, jo parādi būtiski sāka uzkrāties jau tā saucamajos „treknajos gados” pirms ekonomiskās krīzes;

3. Ierobežo kreditēšanas burbuļu veidošanās iespējas;

4. Paaugstinās gan iedzīvotāju, gan uzņēmumu maksāšanas disciplīna, veicinot atgriezeniskās saites nodrošināšanu pie saistību pildīšanas vai nepildīšanas;

5. Veicina ēnu ekonomikas samazināšanos;

•    palīdz atklāt krāpšanas gadījumus finanšu sfērā (piem. aizņemšanās izmantojot citu personu dokumentus, noziedzīgu līdzekļu legalizāciju utt.);
•    ierobežo nodokļu nemaksātāju, tai skaitā aplokšņu algu saņēmēju, iespējas;

6. Veicina eksportu un ārvalstu investīciju piesaisti, samazinot riskus,

7. Palīdz uzlabot sociālā budžeta līdzekļu pārdales pamatotību – informācija izvērtēšanai nepieciešama ne tikai kreditētājiem, bet to var saņemt arī valsts iestāžu pārstāvji, pieņemot lēmumus par sociālo pabalstu un trūcīgā statusa piešķiršanu. Rezultātā sociālo palīdzību ir iespējams sniegt tiem, kam tas tiešām nepieciešams;

8. u.c.

Maksa par kredītrisku

Viens no galvenajiem mērķiem, kas jāsasniedz kredītbirojam, ir cenu samazinājums, pirmkārt kredītresursiem un tā rezultātā arī pārējām precēm un pakalpojumiem. Runājot par kredītresursu cenām, ļoti interesants man šķiet ASV veiktais aprēķins:

Skaidri redzams kā atbilstoši score punktiem mainās % likmes un izmaksas naudas izteiksmē!!! Score ir riska klase kredīta saņēmējam. Latvijā šobrīd informācijas izvērtēšana ir ļoti nepilnīga un tas nozīmē, ka mums visiem riska klase ir augsta (jeb zema score) un mēs visi maksājam tos lielākos %. Pareizi funkcionējošs kredītbirojs dod iespēju censties saņemt pēc iespējas labāku score, lai saņemtu zemākus %, izdevīgākus nosacījumus un būtiski ietaupītu. Šis ir tas efektīvais ekonomikas attīstības un stimulēšanas mehānisms, kas strādā visā pasaulē. Šāda sistēma risina virkni citu problēmu (komunālo parādu problēmu, ēnu ekonomiku, maksāšanas disciplīna, bezatbildīgu aizņemšanos un kreditēšanu utt). Pēc dažādiem pasaulē veiktiem pētījumiem redzams, ka kredītbiroja darbība nemaksāšanu samazina pat līdz 45%. Tāpēc būtiski ir saprast, ka pieļaujot kļūdas šodien, kad tiek veidots tiesiskais regulējums kredītbiroju darbībai, par sekām vistiešākajā veidā maksās Latvijas iedzīvotāji vēl daudzu gadu garumā.

Kredītbiroja riciba esosie ietekmes instrumenti

Tā kā kredītbirojs lēmumus par kreditēšanu pats nepieņem, ietekme uz kreditēšanas tirgu nav tieša, bet pastarpināta. Kredītbirojs nodrošina informatīvo bāzi, dažādus tehniskos risinājumus informācijas apstrādei un piedāvā risku vērtēšanu uz ko tiek balstīti kreditētāju pieņemtie lēmumi par kredīta izsniegšanu. Kreditēšanas tirgu un tātad visu valsts kreditēšanas politiku var ietekmēt daudzi kredītbiroja rīcībā esošie instrumenti, kā piemēram:

1)    Kāda ir scoringa veidošanas metode (principi, kritēriji un mērķi, pēc kuriem tiek izstrādātas scoringa formulas);

2)    Kuriem kredītbiroja dalībniekiem un kādi risinājumi tiek izstrādāti;

3)    Vai visiem kredītbiroja dalībniekiem pieejamais scorings ir rēķināts pēc vienādām metodēm un uz vienādas datu bāzes, tātad vai visiem tirgus dalībniekiem risku novērtēšanai kredītbirojs piedāvā vienādas iespējas;

4)    Vai visiem tirgus dalībniekiem ir vienādi nosacījumi dalībai kredītbirojā;

5)    Kādi kredītbiroja darbības attīstības plāni tiek pieņemti un realizēti.

Valsts riski kredītinformācijas apmaiņas jomā

Kā jau sākumā minēju, pozitīvs efekts sagaidāms tikai pie pareizi funkcionējoša kredītbiroja, tāpēc šeit arī jāsāk runāt par riskiem. Būtiski ir būt pārliecinātiem, ka šie ietekmes instrumenti tiks izveidoti, virzīti un strādās visu tirgus dalībnieku interesēs un problēmu risināšanā. Galvenie riski kredītbirojā, kam būtu jāpievērš uzmanība:

1)    Datu drošība – būtiski ir radīt prasības un kontroli kredītbiroju tehniskajām prasībām, lai varētu ļaut piekļuvi arī valsts reģistru informācijai;

2)    Vai neveidojas iedzīvotāju, kā patērētāju tiesību ierobežošana tirgū – iedzīvotājiem nav ietekmes kredītbiroja darbībā un uz tā attīstības mērķiem un virzieniem;

3)    Vai valsts intereses kredītbirojā netiek nepamatoti ierobežotas – piemēram, nosakot tiesiskajā regulējumā aizliegumu apkopot pozitīvo informāciju, ekonomiskais efekts, no kredītbiroja darbības, būs ievērojami mazāks un kredītrisks saglabāsies pietiekami augsts, kā rezultātā valsts ieguvums būs minimāls;

4)    Vai kādam no tirgus dalībniekiem vai vienam tirgus sektoram, kam ir interešu konflikts, neveidojas pārāk liela ietekme kredītbiroja darbībā un lēmumu pieņemšanā – iespēja veidot cenu politiku, nevis strādāt pēc brīvā tirgus principiem.

Viens no nozīmīgākajiem riskiem – interešu konflikts

Interešu konflikts ir viens no būtiskākajiem riskiem par ko runāts vai visā pasaulē, jo tas var radīt kropļojumu tirgū. Tiešā interešu konfliktā atrodas visas tieši iesaistītās puses, kam kredītbirojā esošā informācija var ietekmēt biznesu – kreditori, pēcapmaksas pakalpojumu sniedzēji, pēcapmaksas pakalpojumu patērētāji, parādu piedzinēji, u.c. Teorētiski, ikviena no šīm pusēm ir ieinteresēta, lai kredītbirojs strādātu viņu biznesa interesēs. Par interešu konfliktu runā arī Pasaules Bankas materiālā Credit Bureau Knowledge Guid: «The downside of this approach is that lenders, even as shareholders of a credit bureau, may not always choose credit bureau growth as a top priority. For example, existing members may be reluctant to allow new lenders to participate in the bureau because newcomers, while unable to contribute significant amount of information, benefit greatly from information on existing clients. The fact that lenders own the bureau may also make them less likely to use the services of an independent bureau, thus increasing barriers to entry in the credit information provider market. In case when only a few banks are shareholders but several other banks are members of the bureau, it is possible that shareholding banks may influence the pricing policy in a manner that penalizes non shareholder members.»

Par interešu konfliktu diskusijas izvērtās arī ASV pēc pēdējās lielās ekonomiskās krīzes, ko veidoja nekustamo īpašumu tirgus. Izrādījās, ka galvenajiem kreditētājiem bija ļoti liela ietekme gan uz kredītinformācijas sniedzējiem, gan nekustamo īpašumu vērtētājiem, kā rezultātā kredītresursu pārdales un cenu politikas veidošana nebija gluži brīvā tirgus darbības rezultāts, bet gan kreditētāju cenu politikas noteiktas, kas radīja pamatīgas problēmas ekonomikai, kas negatīvas sekas radīja visā pasaulē. National Credit Reporting Association 2011.gada augustā rakstīja: «Another cause of concern in the mortgage credit reporting industry has the potential to impact quality lending standards, it is conflict of interest. Certain lenders own participate in a joint venture/partnership with the credit reporting company producing the consumer credit reports on the loans being funded.»

«The credit reporting agency produces the single most important factor in determining if the consumer gets the loan and what cost. The interest rate is based on Credit score and the quality of the processing of consumer credit data disputes directly impacts the score. This complication of information can dictate a greater cost to the consumer than even the purchase price of the home over the life of a 30 year mortgage. Since the lender’s profit on the loan is based on the interest rates charged, the conflict of interest here is obvious.»

Mācoties no kļūdām, ASV izstrādāja nepieciešamās izmaiņas regulējumā, lai atrisinātu šo interešu konflikta jautājumu:«After the recent financial crisis the potential harm of conflicts of interest were exposed and Congress moved to correct some of these conflicts. The Federal Reserve Board announced an interim final rile as part of the Truth-in-Lending Act (TILA).»

Par uzskatāmu interešu konflikta piemēru, bieži piemin Meksiku. Šo gadījumu apraksta arī T.Jappelli un M.Pagano materiālā Role and Effects of Credit Information Sharing: «This is exemplified by the Mexican case, where in recent years the Mexican Bank Association formed a private credit bureau (Buro de Credito) in partnership with Duns & Bradstreet and Trans-union. Two attempts to set up competing credit bureau were unsuccessful because it proved impossible to obtain information from the banks. This happens whenever banks are vertically integrated with a monopolistic credit bureau, with which they have an exclusive relationship. This strategy allows banks to use the bureau as a collective entry prevention device against potential entrants in the credit market, illustrating a potential danger of information sharing arrangements even in credit markets.»

Izstrādājot tiesisko regulējumu ir svarīgi apzināties visus plusus, mīnusus un riskus katram likuma punktam, lai Latvijā kredītbirojs atbilstu mūsu valsts prasībām un sasniegtu mūsu izvirzītos mērķus.

Medijos informācija par kredītbirojiem ir ļoti skopa. Lai arī EM (Ekonomikas Ministrija) iesniegusi informatīvo ziņojumu «Kredītinformācijas apmaiņas tiesiskie aspekti un institucionālais modelis», skaidrojošas un analizējošas informācijas par šo jautājumu medijos ir minimāli.

Latvijā šis jautājums netiek apspriests, bet jāizlemj ir daudzas būtiskas nianses, kas ietekmēs pilnīgi visus iedzīvotājus. Sabiedrībā pagaidām valda mērena vienaldzība pret notiekošo, lai arī diskusijām par šiem jautājumiem būtu jānotiek tieši šobrīd, kamēr visi jautājumi ir lemšanas procesā un katrs var izteikt savas vajadzības, vēlmes un viedokļus.

Šīs tēmas izprašanai un pētīšanai nedaudz pievērsās Panorāma sižetā,lvportals.lv un žurnāls Kapitāls aprīļa 2012 numurā. Grūti spriest vai pārējiem šī jautājuma sakarā ir pilnīga skaidrība vai tomēr neizpratne par to, kas notiek un kas tiek plānots?

Spriežot pēc medijos pieejamās informācijas, kas bieži vien ir nekorekta un pat maldinoša, piemēram, ziņām par kredītbiroju piedēvējot virsrakstus ar tekstiem, ka «veidos vienoto parādnieku reģistru».

Kas tad šeit ir nekorekts?

Vispirms jau izteikums par «vienoto reģistru» un arī paša EM ziņojuma nosaukumā ietvertais vārdu salikums «institucionālais modelis» rada iespaidu par to, ka kredītbirojs būs valsts institūcija, turklāt viena – vienotā. Iepazīstoties ar paša EM ziņojuma saturu, kļūst skaidrs, ka kredītbiroji ir un būs privāti uzņēmumi, kam, iespējams, būs nepieciešams saņemt licenci, lai piekļūtu arī valsts informācijas avotiem, kas būtu būtiski kredītspējas vērtējumam. Tātad kredītbirojs ir uzņēmējdarbības veids, ko piedāvā privātais sektors, turklāt kredītbiroji varētu būt arī vairāki un savā starpā konkurēt, piedāvājot savus pakalpojumus.

Otra lieta, kas rada neizpratni ir apgalvojumi, ka «tiks veidots» kredītbirojs. EM ziņojumā nav runāts par paša kredītbiroja veidošanu, bet tiesiskā regulējuma sakārtošanu, kas nodrošinās iespēju kredītbirojiem pilnvērtīgi pildīt savas funkcijas (piekļūt nepieciešamajai informācijai), sakārtos jautājumus par datu drošības nodrošināšanas prasībām un noteiks uzraudzību.

Trešā lieta, kas Latvijā šķiet nav izprasta, ir jautājums par parādnieku reģistru, liekot tam vienādības zīmi ar kredītbiroju. Parādnieku reģistri un melnie saraksti ir apkopota negatīvā informācija jeb tikai informācija par parādiem. Vai tas ir tas, ko vēlamies Latvijā?

Arī kredītbiroji ir atšķirīgi. Bez citas pieejamās informācijas, vieni apkopo tikai negatīvo maksāšanas informāciju, citi pilnu informāciju un šeit vēlos mazliet paskaidrot atšķirību starp tiem no teorijas viedokļa. Kā skaidrots gan Pasaules Bankas un IFC (International Finance Corporation), gan OECD 2010.gada materiālos:

1. Negatīvā informācija - Informācija par kavētiem maksājumiem jeb parādiem. Informācija var iekļaut parādu summas, maksājumu datumus. Kad parāds ir samaksāts, informācija par kavējumu tiek dzēsta no datubāzes vai saglabājas kādu noteiktu laiku. Šīs datubāzes vairāk līdzinās «melnajiem sarakstiem» vai «parādnieku reģistriem». No visiem kredītbirojiem pasaulē 32% strādā tikai ar negatīvo informāciju.

2. Negatīvā un pozitīvā informācija (pilna informācija) - Ziņas par visām aktuālajām saistībām un nokārtotajām saistībām, summām, maksāšanas disciplīnu jeb pozitīvo kredītvēsturi. Informācija par aktīviem kavētiem maksājumiem (parādiem), nomaksātajiem parādiem, to maksāšanas kārtību. Pasaulē 68% no kredītbirojiem par iedzīvotājiem apkopo un izvērtē pilnu informāciju.

Kā minēts ECRI (European Credit Research Institute) 2011.gada materiālā «The Europian Credit Information Ladscape», 18 Eiropas valstis par privātpersonām apkopo gan pozitīvo, gan negatīvo informāciju un tikai 5 valstīs tiek apkopota tikai negatīvā informācija.

Pozitīvā kredītvēsture ir liecība, ka tikušas pildītas uzņemtās saistības un šīs ziņas ir labs rādītājs maksāšanas disciplīnas novērtēšanai. Ar saistībām ir saprotami ne tikai kredīti vai līzingi, bet arī saistības apmaksāt ikmēneša rēķinus par siltumu, par apsaimniekošanu, par telefonu, par elektrību un citiem pakalpojumiem, ko saņemam. Maksāti rēķini nozīmē labu vērtējumu (scoring) un iespēju saņemt izdevīgākus nosacījumus citiem pakalpojumiem. Savukārt, nenomaksāti vai kavēti rēķini ierobežo iespēju saņemt kreditēšanas pakalpojumus, jo spēja uzņemties papildus saistības ir nepietiekama. Mičiganas Universitātes materiālā par maksātāju ieguvumiem rakstīts: «…good borrowers also benefit because public knowledge of their good payment histories leads to better access to lower-priced loans, especially in an environment where there are several competing lenders.» Savukārt IFC materiālā Doing Business 2011 Europian Union minēts: «Credit information systems benefit borrowers as well, allowing good borrowers to establish a reputable credit history which will enable them to access credit more easily.»

Izlīdzoties vien ar parādu informāciju, ir iespēja iegūt faktu, ka nav negatīvu datu, bet tas vēl nepierāda, ka risks kreditēšanai ir zems un maksāšanas disciplīna šai personai ir augsta. Būtiska ir starpība vai cilvēkam ir regulāri pildītas saistības vai līdz šim saistības vispār nav bijušas. Piemēram: 30 gadus jauns cilvēks, kam nav neviena negatīva ieraksta kredītvēsturē. Vienā gadījumā tas var būt cilvēks, kas 8 gadus regulāri maksājis visus komunālos un telekomunikāciju rēķinus, nodokļus, līzingu, kā arī hipotekāro kredītu, bet citā gadījumā tas var būt cilvēks, kam nekādas saistības līdz šim vispār nav bijušas un viņa attieksme pret to pildīšanu nav zināma. Risks tomēr katrā no šiem gadījumiem ir atšķirīgs. OECD konferences materiālā, par šo rakstīts: «Negative-only systems generally do not include data that allow creditors to measure a borrower’s capacity to carry a loan and prevent overextension by revealing the individual’s existing lines of credit, associated balances, and credit limits.»

Ja kredītspējas vērtējums tiek veidots tikai uz negatīvo informāciju, tad šis ir raksturojams vien kā sodīšanas mehānisms par saistību nepildīšanu. Arī Latvijā uz šo brīdi, ārpus finanšu sektora (LB Kredītu reģistra), tirgū pieejama tikai neliela daļa un tikai negatīvā informācija, kas darba rezultātā ir uzkrājusies pie parādu piedziņas uzņēmumiem. Savukārt strādājot arī ar pozitīvo informāciju, vērtēšana ir objektīvāka un veidojas atgriezeniskā saite ne tikai no nemaksāšanas, bet arī no godprātīgas saistību pildīšanas. Ir svarīgi, ne tikai liegt vai sadārdzināt pakalpojumus nemaksātājiem, bet dot iespēju godprātīgiem maksātājiem saņemt labākus nosacījumus, tādējādi stimulējot pildīt uzņemtās saistības un veidot pozitīvu savu kredītspējas vērtējumu. Maksāšanas disciplīnas paaugstināšanai, ir jāliek iedzīvotājiem saprast, ka rēķinus maksāt ir izdevīgi!!!

Pilnas informācijas apkopošanas efekts redzams arī Pasaules Bankas un IFC pētījumu rezultātos, kas parāda, ka pārejot no negatīvās informācijas apmaiņas un pilno informācijas apmaiņu, apstiprināto kredītpieteikumu skaits palielinājās vairāk par 50%, bet nemaksāšana samazinājās pat līdz 45%. Nemaksāšanas gadījumu skaits Argentīnā samazinājās par 22%, bet Brazīlijā par 45%. Statistika un dati, kas pierāda, ka pilnas informācijas apkopošana ir ievērojami efektīvāka nekā tikai negatīvās informācijas apkopošana, ir ļoti daudz.

Parādnieku reģistra negatīvas pieredzes piemēram varu minēt arī Ķīnu, kas šai sakarā piedzīvoja smagas sekas. Pirms dažiem gadiem, apmainoties tikai ar negatīvo informāciju, Ķīnas iedzīvotājiem bija iespēja uzņemties nesamērīgi lielas saistības (pārmērīga aizņemšanās), kā rezultātā Ķīnu piemeklēja plaša kredītkaršu krīze un kompāniju bankroti. Kopš tā laika arī Ķīna ieviesa pilnu informācijas apmaiņu. (Par Latvijas kļūdas sekām, var lasīt iepriekšējā bloga rakstā)

Precizēšanai vien vēlos pieminēt, ka pozitīvā informācija parasti netiek atspoguļota nevienam kreditoram, kas pieprasa informāciju par privātpersonu, tās kredītspējas novērtēšanai. Pozitīvā informācija atspoguļojas tikai scoringā – tas nozīmē, ka tā tiek ņemta novērtējuma aprēķinu formulā. Cik daudz informācijas tiešā veidā būs pieejama katram no kreditoriem un kura informācija ir iekļaujama tikai scoringā, arī ir jautājums, kas Latvijā vēl būs jānoregulē normatīvajos aktos un ja sabiedrībai ir viedoklis šai sakarā, ir īstais laiks to paust publiski.

Pilnas informācijas kredītbiroja efektivitāte neapšaubāmi ir ievērojami lielāka, nekā tikai negatīvās informācijas kredītbirojā. Tā kā kredītinformācijas apmaiņas nepieciešamība pasaulē atzīta jau no 19.gs, kad veidojās kredītbiroju aizsākumi, pētījumi un teorētiskie materiāli ir ļoti daudz. Pasaules pieredze nešaubīgi pierāda, ka pilnas informācijas kredītbiroji ir visefektīvākie un dod pozitīvu rezultātu ne tikai kreditoriem, bet arī pašiem iedzīvotājiem un valsts ekonomikai kopumā, tādēļ gan ASV, gan lielākoties arī Eiropā ir pilnas informācijas kredītbiroji. Piemēram, varu pievienot citātu no Mičiganas Universitātes materiāla: «Society benefits, too: good borrowers would not be inadvertently penalized (which might lead them to abandon their good behavior) and bad ones would be given an incentive to improve, or could even be accommodated at a higher interest rate. In turn, the higher confidence among lenders would result in greater credit availability for everyone, a situation that enhances economic growth.»

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, maz izprotami ir iemesli, kādēļ EM apgalvo, ka Latvijā kredītbirojs paredzēts mērķim apkopot negatīvo informāciju. Kādēļ ne pilnu informāciju, ņemot vērā, ka no valsts budžeta tas papildus līdzekļus neprasīs? Vai Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi var atļauties gaidīt un turpināt ikdienā par visu pārmaksāt? Vai Latvijas ekonomika var atļauties neizmantot ikvienu iespēju, lai risinātu lielos parādu jautājumus, palielinātu iedzīvotāju uzticību, sakārtotu kreditēšanas tirgu un risinātu virkni citu problēmu jau tagad?

Jautājums par komunālo parādu problēmām atkal tiek aktīvi apspriests gan ministrijās, gan medijos, gan sabiedrībā. Apkārt daudz idejas un viedokļi par to, ko tad darīt un kā risināt šos jautājumus – piedzīt, tiesāties, u.c. Kā jau jebkuras problēmas risināšanai, man šķiet ir būtiski saprast loģisko ķēdi: problēmas cēloņi, mērķi, ko vēlamies sasniegt un tad līdzekļi, kā to izdarīt.

Kas tad ir šie cēloņi? Manuprāt, šai situācijai ir trīs galvenie cēloņi. Viens no būtiskiem iemesliem ir zemie iedzīvotāju ienākumi. Mērķis šeit visiem saprotams – veicināt ieņēmumu palielināšanu (algas, sociālie pabalsti, u.t.t.) un samazināt izmaksas pakalpojumu sniedzējiem. Tas panākams veicinot efektīvu un pamatotu valsts ekonomisko attīstību (ne uz ekonomisko burbuļu rēķina).

Otrs iemesls lielajiem parādu apjomiem ir sliktā maksāšanas disciplīna Latvijā. Daļa no parādiem ir tādi, kas iedzīvotājiem veidojās nespējot norēķināties par pakalpojumiem, bet daļa veidojās tādēļ, ka vienkārši negribējās maksāt. Ikdienā bieži komunicējot ar komunālo pakalpojumu sniedzējiem, saprotu, ka vislielākā sāpe ir tieši par šiem, kas nemaksā ļaunprātīgi. Kāds mājas pārvaldnieks man reiz sacīja: «Viņam parāds ir vairāki tūkstoši, brauc ar dārgām mašīnām, bet rēķinus nemaksā. Kad mēģinu uzsākt sarunu, man tikai piesola pa ģīmi sadot, negribot maksāt un nemaksās. Un es neko viņam nevaru padarīt». Ja mēs spētu cīnīties ar ļaunprātībām, domāju liela daļa problēmas jau būtu atrisināta.

Trešais nozīmīgais cēlonis ir ar ieņēmumiem salīdzinot nesamērīgi augstas komunālo pakalpojumu cenas, kam viens no iemesliem ir augsta pakalpojumu pašizmaksa. Kāpēc tā veidojās tik augsta? Pakalpojumu sniedzējiem ir ļoti lieli parādu apjomi – lieli zaudējumi, bet lai piegādātu pakalpojumus ir vajadzīgi līdzekļi. Komunālo pakalpojumu apsaimniekotāji spiesti izmantot kredītu un pēcapmaksas iespējas, kas ir dārgāki. Spiesti arī likt lielākus uzcenojumu saviem pakalpojumiem, lai kaut kā kompensētu šos neiegūtos līdzekļus. Tas veido dārgāku gala produktu tā patērētājam un par šo situāciju spiesti maksāt visi un protams, ka neapmierināti ir arī godīgie maksātāji – zudusi jēga no tās godprātības, neviens to nenovērtē.

Viens no pasaulē pierādītiem risinājumiem parādu problēmām, īpaši disciplīnas veidošanai ir atgriezeniskās saites nodrošināšana šai komunālo pakalpojumu maksāšanai un nemaksāšanai. Ja kārtīgi maksāti visi rēķini, tas nozīmē, ka kreditējot risks ir zems un pienākas labāki nosacījumi (piemēram, kredītkartes limita % likmei). Savukārt, ja rēķini par komunālajiem pakalpojumiem maksāti netiek, risks ir liels – kredīta pakalpojums tiek atteikts vai piedāvāts uz ievērojami sliktākiem noteikumiem. Šī atgriezeniskā saite ir ļoti būtiska, lai veicinātu disciplīnu un to piedāvāt var tikai pilna kredītinformācijas apmaiņa, ko nodrošina kredītbiroji. Kad iedzīvotājs saprot, ka jebkurai viņa rīcībai būs sekas, viņš tiek disciplinēts vai nu samaksāt vai iet vienoties ar pakalpojuma sniedzēju par maksāšanas grafiku. Šeit svarīgi saprast, ka būtiski ir veidot arī pozitīvo atgriezenisko saiti, jo, piemēram, «parādnieku reģistri» spēj nodrošināt tikai negatīvo atgriezenisko saiti – sodīšanas mehānismu.

Turklāt efektīva informācijas apmaiņa tirgū samazina visus kredītriskus un tas vienmēr atstāj pozitīvu ietekmi uz kredītresursu cenām, kas labvēlīgi ietekmē atkal visu pārējo preču un pakalpojumu cenas. Pozitīvs efekts tiek radīts uz visu ekonomiku.
Tā kā šādi risinājumi efektīvi strādā gandrīz visās attīstītajās valstīs, par šo situāciju Latvijā interesi izrādījuši arī Pasaules Bankas pārstāvji, kas viesojās Latvijā 2011.gada beigās un 2012.gada sākumā. Mūsu valsts situāciju viņi nodēvēja par unikālu, jo mums ir attīstīta ekonomika un finanšu sistēma, bet nav kredītbiroja, kas nodrošinātu informācijas apmaiņu visos tirgus sektoros. Ņemot vērā šos apstākļus Pasaules Banka veiks Latvijā pētījumu par to, kā iedzīvotāju iesaistīšana kredītbirojā ietekmēs viņu maksāšanas disciplīnu. Pētījuma norisi piekrita nodrošināt Creditinfo Latvija, jo visi kredītbiroja tehniskie risinājumi ir jau pielāgoti un darbojas Latvijas tirgū. Oficiālu uzaicinājumu iesaistīties pētījumā no Pasaules Bankas saņēmuši lielākie uzņēmumi un bankas, īpaši tiek aicināti komunālo un telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēji. Uzņēmumiem dalība pētījumā nerada papildus izmaksas, bet ļauj izmantot šo pasaulē atzīto mehānisku iedzīvotāju disciplinēšanai. Savukārt iedzīvotāji šajā projektā iegūs iespēju, reģistrējoties on-line sistēmā, saņemt informāciju par saviem datiem, to izmantošanu un kontrolēt jebkuru jaunu notikumu, tā patiesumu un pamatotību. Tieši iesaistīšana un izglītošana ir tie pasākumi, kas ievērojami ir uzlabojuši maksāšanas disciplīnas problēmas pasaulē.

Visiem ekonomiskajiem notikumiem un pavērsieniem, kas notiek valsts tautsaimniecībā, ir savi cēloņi, sakarības, sekas un skaidrojumi. Kredītinformācijas apmaiņas ietekme uz ekonomiku Latvijā pagaidām nav bijusi pietiekami novērtēta, jo tas, kādā veidā valstī tiek nodrošināta kredītinformācijas apmaiņa starp visiem tirgus dalībniekiem, būtiski ietekmē daudz un dažādus ekonomikas procesus, kas kā ķēdes reakcija iespaido visu tautsaimniecībā notiekošo.

Pasaulē ir veikts daudz pētījumu par kredītbiroju ietekmi gan makroekonomikas, gan mikroekonomikas līmenī un rezultāti ir tiešām vērā ņemami. Arī Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka savā materiālā par globālās krīzes skartajiem reģioniem raksta: «The global economic crisis of 2008-09 has highlighted the importance of an effective institutional environment within which Credit decisions can be made judiciously» (EBRD Transition report 2011 «Crisis and Transition: The People’s Perspective» 34 lpp).

Kredītbiroja galvenā funkcija ir nodrošināt efektīvu un kvalitatīvu kredītrisku (zaudējumu rašanās iespējamību) vērtēšanu un vadību visiem tirgus dalībniekiem. Šo funkciju pildīšana atstāj ietekmi uz virkni citu procesu: samazinās kredītriski – samazinās kredītresursu cenas – pieaug kredītportfeļu kvalitāte – uzlabojas maksāšanas disciplīna – uzlabojas uzņēmumu naudas plūsma – uzlabojas konkurences vide – palielinās eksporta un ārvalstu investīciju piesaistes iespējas – samazinās ēnu ekonomika – palielinās ekonomiskā stabilitāte.

Pasaulē kredītbiroji tika veidoti jau vairākus gadu desmitus atpakaļ, bet īpaši strauji to skaits ir pieaudzis pēc 1990. gada. Attīstoties finanšu industrijai, informācijas tehnoloģijām un pārējām tirgus nozarēm, daudzās valstīs tika akceptēta nepieciešamība pēc pilnīgas un kvalitatīvas informācijas apmaiņas, ko nodrošina privātie kredītbiroji. Kredītspējas informācija nodrošina lielāku tirgus kontroli, stabilāku ekonomiku un labāku prognozējamību nākotnē, jo pamatā ir maksimāli patiesa un pilnīga informācija.

Kredītbiroji arī samazina iespējas veidot ekonomikas «burbuļus» – tirgus pats ierobežo nepamatotu kreditēšanu. Latvijā kreditēšanas «burbulis» («burbulis» – kaut kas ar tukšu vidu un uzpūsts, bez seguma) izveidojās daudzu faktoru ietekmē un viens no tiem bija tieši saistīts ar nepietiekamu kredītspējas izvērtēšanu. Liela daļa kredītu tika izsniegti nevis pamatojoties uz reālu kredītspēju, bet gan tikai uz ķīlu pamata, jo maksātspējas vērtējumi bija ļoti nepilnīgi (lielākā daļa informācijas nebija pieejama), kā rezultātā kredītriski bija ļoti augsti. Latvijā labi organizēta kredītinformācijas apmaiņa bija tikai finanšu sektoram (LB Kredītu reģistrs), bet informācijas apmaiņas starp finanšu un pārējiem sektoriem nebija. Rezultātā nebija iespēja pārbaudīt saistību apjomu, ko bija uzņēmies aizņēmējs un šis saistību slogs bieži vien bija pārāk liels. Šeit noteikti jāpiemin arī pašu iedzīvotāju nepārdomātā aizņemšanās, kas notika lielos apjomos. Rezultātā izsniegto kredītu apjoma pieaugums salīdzinot ar kredītspējas pieaugumu bija nesamērīgi liels – tā arī izveidojās kredītu «burbulis». Kad sākās pasaules ekonomiskā krīze, tā, protams, skāra arī Latviju. Maksātspēja pasliktinājās, saistības netika pildītas un rezultātā kreditori vērsās pret ieķīlāto mantu. Aizņēmēji centās maksāt šos maksājumus vispirms, jo sekas nemaksāšanas gadījumā bija ļoti smagas – atsavināti īpašumi. Šie spiestie maksājumi ievērojami pasliktināja arī citu maksājumu veikšanu (piemēram, komunālo, nodokļu, u.c). Rezultātā daudzi uzņēmumi bija spiesti bankrotēt, iedzīvotāji šķirties no saviem īpašumiem un uzkrāt lielus parādu slogus.

Arī Latvijā, protams, jau iepriekš ir ticis runāts par informācijas ievērojamo ietekmi uz ekonomiku un riskiem. Interesants man šķita materiāls, kas pieejams FKTK mājas lapā un publicēts 2005.gada 22.septembrī – «KONCEPCIJA: parādnieku reģistra paplašināšanas un/vai kredītreģistra izveides iespējas Latvijā» (vairāk šeit). Šī materiāla 10.lapā rakstīts «Kredītriska novērtēšanai un vadīšanai ideāla būtu situācija, ja būtu iespējams no vienas centralizētas datu bāzes saņemt pilnīgu un precīzu informāciju par jebkura aizņēmēja gan pozitīvo, gan negatīvo kredītvēsturi un visām aktuālajām parādsaistībām. Tāds varētu būt ilgtermiņa stratēģijas mērķis.» Savukārt nākošā rindkopa, skaidri pastāsta par sagaidāmajām sekām, ja tas netiks īstenots. «…. Tas var radīt kļūdas kredītrisku novērtēšanā un vadīšanā, kas savukārt atspoguļosies kredītu institūciju kredītportfeļu kvalitātē, bet galarezultātā (ja problēma netiktu risināta un, iespējams, kombinācijā ar kādiem citiem negatīviem faktoriem) tas var novest pie valsts mēroga kredītu krīzes ar nopietnām sociāli-ekonomiskām sekām tautsaimniecībai».

Tomēr šāda apmaiņas sistēma starp visiem tirgus sektoriem (gan finanšu, gan nefinanšu) netika izveidota, kā rezultātā pasaules krīzes sekas Latvijā bija smagākas nekā citās valstīs. Šīs krīzes sekas: bezdarbu, algu samazinājumu, bankrotus, lielo aizbraukšanu, atsavinātos īpašumus u.t.t. mēs visi izjūtam vēl šodien. Tieši vai ne tik tieši, bet tas ietekmē pilnīgi visus Latvijas iedzīvotājus. Arī tie, kuri kredītus neņēma, vai arī maksāja visu laikā, bija spiesti ievērojami pārmaksāt, lai nosegtu gan lielos riskus, gan lielos zaudējumus, kas radās šīs situācijas rezultātā. Protams, ka kredītbirojs nebūtu atrisinājis visas problēmas, bet mazinājis krīzes dziļumu, noteikti būtu.

Pēc krīzes, dažādos pētījumos, viedokļos un komentāros varējām lasīt, ka krīzes galvenais cēlonis bija ekonomikas «burbulis», ko lielā mērā veidoja aktīvs, nepamatots un kropļots kreditēšanas tirgus. Šķiet visi apzinās šos iemeslus, kādēļ Latvijā krīze izveidojās tik smaga, runā par šo problēmu un meklē vainīgos, kas pieļāva šādas situācijas veidošanos. Tomēr par nepieciešamību veidot pilnīgu kredītinformācijas apmaiņu, starp visiem tirgus sektoriem, ne pirms krīzes, ne krīzes laikā, ne arī pēc tās, publiski diskutēts netika un mēs joprojām esam tajā pašā punktā, kur 2005.gadā.

Arī Valdis Dombrovskis savā blogā 2011.gada 10.martā rakstīja: «Rezultātā, sākoties globālajai ekonomiskajai krīzei, Latvija bija viena no krīzes smagāk skartajām valstīm» un arī viņš kā vienu no iemesliem min «bezatbildīgo finanšu politiku». (vairāk šeit)

Ļoti interesants raksts, ar nosaukumu «Ekonomiskā okupācija vai kāpēc slēpj patiesos krīzes cēloņus?», tika publicēts arī 2010.gada 7.jūlijā. Rakstā par «patēriņa burbuli» un Latvijas krīzes cēloņiem runā Sergejs Ancupovs.
(vairāk šeit).

Par nepieciešamību kontrolēt kreditēšanu valstī min arī SVF runājot par Austrumeiropas valstīm 2010.gadā: «… kredītu tirgus izaugsme ir jākontrolē, jo bez šī segmenta izaugsmes iekšējais patēriņš, visticamāk, saglabāsies zemā līmenī un ekonomiskā izaugsme nīkuļos» (vairāk šeit).

2009.gadā Latvijā darbu sāka starptautisks kredītbirojs, kura pārstāvji tikās ar tirgus dalībniekiem un stāstīja par kredītrisku vērtēšanu, vadību, kredītbiroja nozīmīgumu ekonomikā un bija redzams, ka Latvijā šīs lietas ir diezgan svešas. Lai arī kredītbiroji jau vairākus gadus strādā mūsu kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā, pēdējos gados arī Latvijā, izpratne par šo tēmu joprojām ir ļoti zema. Kredītbirojs joprojām tiek uztverts kā vienots parādnieku reģistrs jeb melnā datu bāze.

Kredītbiroju funkcijas un to darbības ietekme uz cilvēku ikdienas dzīvi ir daudz plašāka. Novērtējums, kas balstīts tikai uz parādu informāciju (parādnieku reģistra informāciju), dod ļoti nepilnīgu vērtējumu – tikai negatīvo. Kredītbiroji savā darbībā apkopo daudz vairāk informāciju, kas nepieciešama drošam kredītspējas vērtējumam. Fakti, ka esat godprātīgi maksājuši savus rēķinus, arī ir jāņem vērā. Kredītbiroji vērtējumam izmanto gan negatīvo, gan pozitīvo maksājumu vēsturi, informāciju par aktīvajām saistībām un citu kredītspējas vērtējumam būtisku informāciju, turklāt iesaistot visus tirgus sektorus. Šādā veidā kredītbiroji palīdz godprātīgajiem maksātājiem saņemt labākus aizdevumu (sadarbības) nosacījumus, samazina kreditoru riskus un palīdz sabalansēt kreditēšanas tirgu, veicinot ekonomisko stabilitāti.

Šobrīd Eiropā un arī Latvijā notiek diskusijas par reformām datu aizsardzības jomā Eiropas Savienībā, lai nodrošinātu informācijas apmaiņu arī starp valstīm. Tas nozīmē, ka ja vienā valstī dzīvojot esmu izveidojis savu kredītvēsturi, tad aizbraucot uz citu ES valsti, bez problēmām varēšu saņemt savai kredītspējai atbilstošus pakalpojumus. Arī Latvijā diskutē par šo tēmu, bet lai mēs spētu piedalīties, vispirms ir jāsakārto pašiem sava informācijas telpa.