Klausoties raidījuma 1:1 diskusiju ar PTAC vadītāju Baibu Vītoliņu, palika tiešām skumji. Mazliet biedē šāda tirgus regulēšana, kas diemžēl neizskatās pamatota ar faktiem un skaitļiem, bet gan vairāk ar izjūtām, intuīciju un dažiem emocionāliem stāstiem. Veicot grozījumus likumdošanā būtu jārisina konkrētas problēmas, ko nepieciešams arī objektīvi un padziļināti izpētīt un izvērtēt, lai atrastu piemērotākos instrumentus. Mazliet pārsteidz tas, ka likumu var grozīt balstoties tikai uz dažiem, atsevišķu personu, emocionāliem stāstiem, un dažiem banāliem, modelētiem piemēriem. Likums tomēr ir likums un to grozīšanai būtu jābūt neapstrīdami pamatotai, nevis balstītais uz hipotētiskiem pieņēmumiem.

Bēdīgs liekas arī fakts, ka mūsu cilvēkus uzskatām par tik dumjiem, kas nav spējīgi paši pieņemt lēmumu un uzņemties atbildību pat par dažu desmitu eiro aizņemšanos. Valsts tad nu it kā cenšas šos cilvēkus pasargāt, bet nevis skaidrojot un izglītojot, bet vienkārši noņemot iespēju. Varbūt šādā veidā PTAC tiešām kādu pasargās, bet kā paliek ar to patērētāju interesēm, kas prot pieņemt lēmumus un veiksmīgi izmanto šos pakalpojumus? Vai viņi nav patērētāji un viņu demokrātiskās intereses izvēlēties, nav nepieciešams aizstāvēt? Vai ierobežojot šo tirgu, jau šodien netiek pārkāptas citu patērētāju tiesības uz brīvu tirgu un izvēli?

Ja mūsu cilvēki ir tik nesaprātīgi un bezatbildīgi, iespējams nepieciešams aizliegt arī citas preces un pakalpojumus, kas nepareizi izmantoti var būt kaitīgi un kā mēs visi zinām, cilvēkiem mēdz atnest vēl lielāku postu? Iespējams jāslēdz visas spēļu zāles, pilnībā jāaizliedz alkohola un cigarešu tirdzniecība, no veikalu plauktiem jāizņem čipsus, salidinātās limonādes, krāsainās konfektes, majonēzes vai arī jāpadara tie tik dārgi, lai cilvēki to nevarētu atļauties.

Ja mūsu cilvēki nav spējīgi izvērtēt iespēju aizņemties nelielu naudas summu (plānot savu personīgo budžetu), tad kā šādiem cilvēkiem varam atļaut piedalīties vēlēšanās un dot tiesības pieņemt lēmumus par valsts nākotni?

Piekrītu, ka kreditēšanas nozare, īpaši patēriņa kreditēšana, būtu jāsakārto, bet primāri tomēr būtu jādomā, kā izglītot un veidot atbildīgu sabiedrību. Šobrīd cilvēkiem ļoti populāri ir visus vainot par savām likstām: kreditētāji slikti, jo man iedeva kredītu; valdība slikta, jo man nav darba; namu apsaimniekotājs slikts, jo liek maksāt komunālos maksājumus; banka slikta, jo atņēma man ieķīlāto dzīvokli, kad nemaksāju kredītu u.t.t. Bet kur tad paliek cilvēka paša atbildība par saviem lēmumiem un savu dzīvi?

Pagaidām gan objektīvs un padziļināts pētījums par nozari nav pieejams, tādējādi neredzu iespēju izdarīt arī objektīvus secinājumus par problēmu jautājumiem, kas būtu jārisina. Kā vēsta vispārējā PTAC un FKTK statistika, tad nemaksātāju procentuālais skaits ir visai līdzīgs gan banku, gan nebanku sektoram. Parādu cedēšanu veic visi kreditori un neapmierināti klienti ir visiem šiem pakalpojuma sniedzējiem. Tādēļ rodas jautājums vai problēma tiešām ir nebanku kreditētājos, ar ko nolemts cīnīties, vai kreditēšanā kopumā un problēma jārisina kompleksi. Nebanku kreditēšanas uzturēšana patērētājiem ir ļoti būtiska, jo rada konkurenci banku sektoram, un konkurence ir tā, kas patērētājam nodrošina labāku pakalpojuma kvalitāti un cenu. Šobrīd galvenais ir rūpīgi izvērtēt visas turpmākās sekas, lai veicot it kā labu darbu un pasargājot dažus neapdomīgus patērētājus mēs neizdarītu lāča pakalpojumu visiem pārējiem patērētājiem.