Kas radīja nepieciešamību apmainīties ar informāciju (datiem)?

Informācija ir nozīmīgs elements jebkurās biznesa attiecībās, it īpaši, ja darījuma partneri viens otru nepazīst. Tieši šī iemesla dēļ par nepieciešamību apmainīties ar informāciju sāka runāt jau 19.gs.pašā sākumā.

Uzņēmumu apvienības. Sākotnēji, kad uzņēmēji saprata, ka savstarpējas informācijas apmaiņa var palīdzēt viņu uzņēmumam izvairīties no nevajadzīgiem zaudējumiem, tie nolēma šo apmaiņu veikt starp konkrētas uzņēmumu apvienības biedriem. Pirmā uzņēmumu apvienība, kas jau 1801.gadā uzsāka savstarpēju kredītinformācijas apmaiņu, bija „Britain’s Society of Mutual Communication for the Protection of Trade” un biedrībā bija ap 2000 biedru1.

Kredītinformācijas biroju veidošanās.

19.gs otrajā pusē šādas uzņēmumu grupas, kur biedri savā starpā apmainījās ar informāciju, parādījās arī ASV un tieši tur arī sāka veidoties pirmie mēģinājumi no informācijas apmaiņas nodrošināšanas gūt peļņu un nodalīt šo funkciju pildīšanu atsevišķi, lai ievērotu neatkarības principus pret visiem datu apmaiņā iesaistītajiem uzņēmumiem.

Kredītinformācijas uzņēmumi jeb aģentūras veidojās kā neatkarīgi informācijas servisa nodrošinātāji, kas būtiski atšķīrās no uzņēmumu apvienībām. Visnepārprotamākā atšķirība bija tā, ka kredītinformācijas uzņēmumi informāciju veidoja par pieejamu ne tikai konkrētas apvienības biedriem, bet visiem, kas bija gatavi maksāt dalības maksu. Šie kredītinformācijas uzņēmumi bija virzīti uz peļņas gūšanu un informāciju pārvērta par preci, kas tika attiecīgi novērtēta, pirkta un pārdota. Cita būtiska atšķirība bija tā, ka kredītinformācijas uzņēmumi mēģināja apkopot plašāku informāciju no dažādiem biznesiem, ne tikai no tiem, kas piedalījās viena konkrēta sektora apvienībā.

Sākotnēji konkurence starp kredītinformācijas uzņēmumiem bija spēcīga un plašs pārklājums nāca kā priekšrocība konkurencē, tādēļ šie uzņēmumi norādīja lokālo darbības vietu, lai piesaistītu pat mazos biznesus no konkrētā reģiona.

Privātie un publiskie reģistri.

Līdz ar izpratni par informācijas apmaiņas nozīmīgumu biznesam un ekonomikai kopumā, arvien lielākā skaitā valstu visā pasaulē tika dibināti privātie kredītinformācijas pakalpojumu sniedzēji jeb kredītbiroji. Stipri vēlāk, tikai pēc 1930.gada, tika veidoti arī pirmie publiskie kredītu reģistri, kuru informācija papildus tika izmantota arī kredītrisku vērtēšanai. Publiskos reģistrus veido valsts, parasti Centrālās Bankas – šie reģistri informācijas apmaiņu nodrošina tikai finanšu sektoram, tādējādi šī informācija pamatā ir pieejama tikai ierobežotam lokam (pārsvarā Bankām un ar tām saistītajiem uzņēmumiem). Savukārt privātie kredītbiroji cenšas informācijas apmaiņā iesaistīt visus tirgus dalībniekus, kam ir interese, strādā un dažādu risinājumu un inovāciju ieviešanu, lai sasniegtu augstākus rezultātus, tādēļ to risku vērtēšana parasti ir efektīvāka.

Izmantotie resursi

1. Credit-Reporting Agencies: Their Historical Roots, Current Status, and Role in Market  Development by Rowena Olegario University of Michigan Business School. [03.05.2012.]
2. T.Japelli and M.Pagano  „Information Sharing, Lending and Defaults: Cross – Country Evidence”, 10.2000 [18.04.2012.]