Attīstītās rietumu un arī austrumu ekonomikās, dodoties pie pakalpojuma sniedzēja, cilvēks jau iepriekš zina, cik viņš ir riskants, proti, vērts kā klients un uz kādiem līguma nosacījumiem (aizdevuma summām, procentu likmēm utt.) viņš var patiesībā pretendēt, jo katrs cilvēks zina savu kredītskoringu – viņa kā klienta riska novērtējumu.

Kas ir personas kredītskorings?
Personas kredītskorings ir uz ilgākā laika periodā personas saistību un maksājumu informācijas analīzes pamata skaitliskā izteiksmē veidots privātpersonas kredītspējas novērtējums (kredītreitingi parasti ir uzņēmumiem, valstīm utt.). Vienkāršāk sakot, tas var būt skaitlis (var būt arī paplašināts ar burtiem vai tml.), kas norāda, cik riskants klients Jūs esat.
Parasti tie var būt vairāki – katram no pakalpojuma veidiem var būt savs kredītskorings, piem., viens hipotēkas kredītam, otrs auto līzingam, trešais patēriņa kredītam, kredītkartei utt.

Kāpēc kredītskorings ir svarīgs?
Kredītskorings dod iespēju ne tikai potenciālajam pakalpojumu sniedzējam novērtēt iespējamo risku līmeni un piedāvāt atbilstošo cenu un noteikumus, bet arī, kas ir vēl svarīgāk, Jums kā pakalpojumu ņēmējam novērtēt vai Jums piedāvātā pakalpojuma cena, apmaksas termiņi un citi nosacījumi ir pietiekami adekvāti.
Jau pirms došanās pie pakalpojumu sniedzēja (kredīta, līzinga vai cita ilgtermiņa līguma noslēgšanai, Jūs zināt savu kredītskoringu un saprotat, cik labs klients Jūs esat un uz ko varat droši pretendēt. Jūs vairs neesat atkarīgs no pakalpojumu sniedzēja labvēlības – varat doties pie cita, jo zināt savu vērtību.
Ir speciālas grāmatas, kas skaidro cilvēkiem, kā uzlabot savi kredītskoringu – it īpaši, ja cilvēki nākotnē plāno kādu lielāku kredītu – hipotēku, auto, izglītībai. Un, protams, ka kārtīga maksājumu veikšana ir tā pamatā. Tieši šādi, nevis pateicoties TV kampaņām vai tml., daudzi cilvēki patiešām iemācās reālu finanšu pratību.

Kas aprēķina kredītskoringu?
Kredītskoringu veidošana ir privātā sektora prerogatīva, tāpēc to aprēķina jau augstāk minētie kredītinformācijas biroji vai specializēti uzņēmumi (aģentūras, analītikas kompānijas utt.), kas ar tiem sadarbojas. Tieši šie privātā sektora uzņēmumi ir tie, kas ir ieinteresēti nodrošināt maksimāli kvalitatīvu produktu gan pakalpojumu sniedzējiem, gan pašām privātpersonām.

No kā veidojas kredītskorings?
Kredītskoringa modeļi lielā mērā tiek veidoti, balstoties uz privātpersonas maksājumu informāciju. Modeļi ir dažādi, taču vismaz ieskatam būtu labi atzīmēt galvenās to sadaļas un to procentuālo īpatsvaru aprēķinos – 1) informācija par rēķiniem (gan laicīgi samaksātiem, gan kavētiem) – 35%; 2) aktīvās saistības – 30%; pieejamās kredītinformācijas vēstures ilgums -15%; citi – 25%.

Kur tiek iegūti dati kredītskoringam?
Svarīgākais būtu atzīmēt, ka informāciju veido nevis apkopojot dažādas atskaites no dažādiem reģistriem, bet gan no pašos kredītinformācijas birojos uzkrātās informācijas. Ja izmanto analoģijas, tad atskaite ir kā fotoattēls, kurā var redzēt informāciju, kas ir aktuāla konkrētajā mirklī – aktīvās saistības, aktīvie vai agrākie kavējumi, ienākumi utt., savukārt kredītskorings ir kā video, kurā atspoguļojas pilnīga informācija visā tā uzkrāšanas periodā – visi aktīvie, visi jau atdotie kredīti, visi rēķini (gan tie, kas ir apmaksāti laicīgi, gan kavētie utt.), un šī informācija tiek analizēta visā kredītskoringa uzkrāšanas periodā. Un, ja atceras, ka kavējumu procents parasti ir tikai daži procenti no kopējā maksājumu skaita, tad ir acīmredzami, ka tieši kredītskorings ir tas, kas palīdz reāli novērtēt patieso kredītriska līmeni.

Kas ir nepieciešams kredītskoringa aprēķināšanai?
Reāla, nevis formāla kredītskoringa , tāda, ko vēlētos izmantot gan uzņēmumi, gan privātpersonas, gan valsts institūcijas, izveidošanai ir nepieciešami dati, dati un vēļreiz dati. Precīzāk:

1. dati, kas ir uzkrāti no pēc iespējas plašāka uzņēmumu/sektoru loka – bankas, nebankas, komunikācijas, pakalpojumu sniedzēji, parādu piedzinēji utt.;

2. dati, kas ietver pilnīgu informāciju – gan pozitīvo, gan negatīvo;

3. dati, kas tiek uzkrāti un regulāri atjaunoti ( tiešsaistē, reizi stundā, reizi dienā) un ilgākā periodā (vismaz gada garumā);

Kā jau iepriekš minēju, šādu informāciju nevar iegūt no ārējām atskaitēm, to iegūt tikai no atbilstoši izveidotām datubāzēm, kurās kredītinformācijas birojiem ir iespēja veikt dažādus aprēķinus atbilstoši to izstrādātājiem modeļiem. Kredītinformācijas biroji arī bieži sadarbojas ar analītikas kompānijām, kas arī izstrādā kredītskoringa matemātiskos modeļus – piem., FICO uzņēmums ASV, kur katram ASV iedzīvotājam ir savs FICO novērtējums.

Kāda ir situācija ar informācijas apmaiņu Latvijā?
Informācijas apmaiņas pakalpojumus Latvijā nodrošina 2 spēlētāji.

Latvijas Bankas kredītu reģistrs. Kad 2008. gadā darbību uzsāka Latvijas Bankas veidots kredītu reģistrs, tirgū nebija līdzīgas struktūrvienības, kas varētu nodrošināt banku sektoram informācijas apmaiņu, tāpēc kopš tā laika kredītu reģistrs papildus savai kontroles funkcijai ir pildījis arī informācijas apmaiņas funkciju (starp kredītu reģistra biedriem – kredītiestādēm). Svarīgi būtu atzīmēt, ka tieši kredītiestādes ir tās, kas darbojas ar noguldītāju naudas līdzekļiem, tāpēc ir pilnīgi saprotama Latvijas Bankas kredītu reģistra loma – uzraudzīt šī sektora kredītriskus, jo bankas savā darbībā riskē nevis ar saviem, bet gan ar savu klientu un noguldītāju līdzekļiem;

Kredītinformācijas biroji. Latvijā uz doto brīdi ir divi savstarpēji konkurējoši kredītinformācijas biroji – AS „Kredītinformācijas Birojs” un AS „CREFO Birojs”. Tie jau no pašiem pirmsākumiem tika dibināti ar mērķi izstrādāt ar kredītrisku saistītus produktus un pakalpojumus (gan uzņēmumiem, gan privātpersonām, gan valstij), izmantojot progresīvākos nozares risinājumus – kredītatskaites, vērtēšanu, skoringošanu, monitoringu utt.

Personas kredītskorings iedzīvotājiem Latvijā – kad?
Ja šo jautājumu man uzdotu pirms diviem mēnešiem, es teiktu, ka tas ir 1.5-2 gadu jautājums, jo informācijas apmaiņas tirgus attīstība Latvijā pēdējos gados ir virzījusies pareizā virzienā:

1. Viss nebanku kreditēšanas sektors jau sen, kopš 2011. gada, aktīvi apmainās ar informāciju – sākotnēji tikai ar negatīvo, bet kopš aptuveni 2013. gada arī ar pilnīgu informāciju (gan aktīvām saistībām, gan maksājumu kavējumiem);

2. Par kredītinformācijas biroju klientiem ir kļuvušas jau vairākas kredītiestādes. 20.06.2018. Saeimā jau pirmajā lasījumā ir apstiprināti grozījumi Kredītiestāžu likumā, kas dos iespēju bankām pilnvērtīgi apmainīties ar nebankām ne tikai ar negatīvo informāciju, kā tas ir tagad, bet arī ar pozitīvo informāciju;

3. Arvien vairāk uzņēmumu ārpus kreditēšanas sektora – elektronisko sakaru, preču un pakalpojumu sniedzēji, piedzinēji utt. – kļūst par kredītinformācijas biroju klientiem un sniedz tiem informāciju;

4. Datu atjaunošana datubāzēs kļūst arvien vairāk automatizēta – piem., daļa nebanku kreditēšanas uzņēmumu atjauno datus ik stundu (pretstatā Latvijas Bankai, kur jaunu saistību atjaunošanu datubāzē var veikt 5 darba dienu laikā);

5. Bet pats svarīgākais – abi kredītinformācijas biroji ir nostiprinājuši savu reputāciju Latvijā un uzņēmumi sāk uzticēties tiem arvien vairāk. Klientu uzticēšanās ir pamats kredītinformācijas biroju darbībai, bez tās nebūs ne klientu, ne kvalitatīvu datu, nebūs nekā;

6. Un patiesi vēsturisks notikums– Šī gada augustā abi Latvijas kredītinformācijas biroji ir principiāli vienojušies apmainīties ar informāciju, lai nodrošinātu savus klientus (gan banku, gan nebanku kreditēšanas uzņēmumus) ar maksimāli pilnīgu informāciju!

Taču ja, neskatoties uz visiem pēdējo gadu sasniegumiem informācijas apmaiņas nozarē, virsroku ņems Latvijas Bankas iniciatīva- pievienot nebanku kreditēšanas sektora uzņēmumus Latvijas Bankas kredītu reģistram, tad par personas (iedzīvotāju) kredītskoringu varēs vienkārši aizmirst.

No Latvijas Bankas ir dzirdēti vairāki argumenti:

Pirmais Arguments – Sniegt kreditētājiem (bankām un nebankām) pilnīgu informāciju novērtējuma veikšanai!
Atbilde - Pilnīga informācija nozīmē gan ievērojamu informācijas plašumu, gan tās dziļumu:

1. informācijas plašums nozīmē spēju iegūt datus ne tikai no banku un/vai nebanku sektora, bet arī no visām pārējām visām nozarēm – komunikācijas, pakalpojumu, preču utt;

2. datu dziļums nozīmē ne tikai aktuālo informāciju, bet informāciju par visiem veiktajiem maksājumiem ilgākā laika periodā (gan laikā nomaksātiem rēķiniem, gan kavētiem, maksājumu veikšanas gaitu, maksāšanas disciplīnu utt.).

Šobrīd gandrīz visi nebanku kreditētāji un daļa kredītiestāžu jau vairāku gadu garumā sniedz kredītinformācijas birojiem savus datus un veic tur savu klientu pārbaudi. Jau šobrīd abos kredītinformācijas birojos (kopā) jau ir akumulēti apm. 95% informācijas par visiem patēriņa (gan banku, han nebanku) kredītiem Latvijā. Ja Latvijas Bankai būtu patiesa vēlme uzlabot novērtējuma veikšanai pieejamo informācijas kvalitāti, tad tā noteikti varētu atrast veidu kā sadarboties ar kredītinformācijas birojiem un no tiem iegūt uzraudzības veikšanai nepieciešamo informāciju, pat kvalitatīvāku par to, ko Latvijas Banka iegūtu ar varu piesaistot veselu sektoru savam kredītu reģistram. Es nemaz nepieskaros jautājumam, ka Latvijas Bankas uzdevums būtu uzraudzīt banku (noguldītāju) sektoru, nevis nodarboties ar informācijas apmaiņas uzurpēšanas aktivitātēm.

Otrais Arguments – Valsts finanšu stabilitātes uzlabošanai!
Atbilde - Ja kredītiestāde bankrotē, tad naudu var zaudēt gan noguldītāji, gan vienkārši bankas klienti, un ir skaidrs, ka tas var atstāt ietekmi uz finanšu stabilitāti, tāpēc ir pareizi, ka kredītiestādes tiek stingri uzraudzītas. Gadījumā, ja bankrotētu kāds nebanku kreditētājs – naudu zaudēs tikai uzņēmuma īpašnieki, jo uzņēmuma klienti savus saņemtos kredītus nepazaudēs – vienkārši nāksies to maksāt citam uzņēmumam, kurš pārpirks bankrotējušā uzņēmuma saistības.

Trešais Arguments – Precīzāk novērtēt kredītiestāžu portfeļu kredītriskus!
Atbilde - Ja ar šo domāta palīdzība finanšu sistēmas stabilitātei, tad, kā jau minēju 1. punktā, reālo kredītspēju var balstīt tikai uz pilnīgu informāciju, un šādu informāciju neviens, izņemot kredītinformācijas birojus, Latvijas Bankai nevarēs sniegt. Ja kādam rodas šaubas par to, cik nozīmīgi dati atrodas citos sektoros – ne tikai nebanku kreditēšanas sektorā, ir vērts paskatīties PTAC „Pārskatu par ārpustiesas parādu atgūšanas sektoru 2017. gadā”.
Piem. uz 2017.gada 31.decembri kopējā parādu portfelī iekļautas 1 107 614 parādu lietas,no kurām:

1. 33,67 % nebanku kreditēšanas nozarē;

2. 26,07% par precēm un pakalpojumiem;

3. 25,40% elektronisko sakaru nozarē;

4. 13,21% no kredītiestādēm;

5. 1,65% citās nozarēs.

2 + 3 = 51.47% – tās ir nozares, par kurām pilnu informāciju cenšas apkopot tikai kredītinformācijas biroji. Kā jau minēju iepriekš, ka tieši maksāšanas disciplīnai ir vislielākais % svars iedzīvotāju skoringa aprēķināšanā. Un šie ir tikai kavējumi, tāpēc ir acīmredzams kāds ir potenciālais pozitīvās informācijas apjoms tirgū, kas vispār nemaz nekur nav apkopots un, attiecīgi, ņemts arī vērā.

Bet kādas varētu būt sekas, ja Latvijas Bankai izdotos realizēt savu iniciatīvu un pievienot nebanku kreditēšanas sektora uzņēmumus Latvijas Bankas kredītu reģistra lietotāju lokam?

1. Pasliktināsies klientu vērtēšana, jo kredītu reģistrā nebūs informācijas par komunāliem pakalpojumiem, preču līzingu utt.

2. Pasliktināsies klientu vērtēšana, arī ārpus kredītu reģistra, jo ievērojami samazināsies kredītinformācijas birojos pieejamo datu apjoms un kvalitāte:

a) finansiālo un organizatorisko apstākļu dēļ liekāka daļa klientu izvēlēsies izmantot tikai kredītu reģistru, līdz ar to kredītinformācijas birojā nebūs ne datu, ne pieprasījumu;

b) šobrīd tieši kredītinformācijas biroji ir tie, kuri sedz lielāko daļu izdevumus, kas saistīti ar jaunu datu avotu piesaisti un regulāru atjaunošanu no ne-kreditēšanas nozarēm, jo šo nozaru uzņēmumi, ka likums, kredītinformācijasa birojiem nemaksā (piem. komunālie nepieprasa nekādas atskaites, tie tikai iesniedz savus datus). Tātad kredītinformācijas birojiem nebūs ekonomiska pamatojuma ne jaunu datu avotu (uzņēmumu) piesaistīšanai, ne esošo uzturēšanai;

3. Tiks izjaukta esošā tirgus infrastruktūra, kurā atrodas 2 kredītinformācijas biroji, kas vairāku gadu garumā ir likumīgi iekarojuši savu likumīgo vietu šajā tirgū un konkurē savā starpā. Ņemot vērā, ka Latvijas tirgus nav liels, tas radītu reālus priekšnoteikumus tam, lai kāds no kredītbirojiem aizietu no tirgus, un tad Latvijas informācijas apmaiņas jomā izveidotos dabiskais monopols.

4. Kā jau bija minēts iepriekš, Latvijā nebūs iespējams izveidot reālu iedzīvotāju skoringu, jo kredītinformācijas birojos nebūs tam nepieciešamās uzkrātas datubāzes (gan finanšu, gan nefinanšu sektoros):

a) ja iedzīvotājs nezin sava reālo vērtējumu, tad viņš ir pilnībā atkarīgs no kreditora – kā tas teiks, tā arī būs;

b) nav pietiekamas motivācijas maksāt visus rēķinus laikā, jo to tāpat neviens neņems vērā – galvenais būs nekavēt tikai banku un nebanku maksājumus;

c) iedzīvotājs, nevarēs, kā civilizētās valstīs, plānveidīgi veidot sev labu skoringu (maksājot visu savus rēķinus), lai tad, kad pienāks laiks, likt to lietā – izdevīgi paņemt kredītu/nodrošinājumu sev vai savam biznesam.

d) Latvija varētu aizmirst par inovatīvu un jaunu produktu, pakalpojumu un risinājumu ieviešanu – tai skaitā par kredītskoringu.

Pēdējo dažu gadu laikā informācijas apmaiņas tirgus Latvijā ir strauji attīstījies un ir acīmredzami, ka jau tagad kredītinformācijas biroju risinājumi gan datu uzkrāšanas, gan apstrādes, gan analītikas jomā apsteidz Latvijas Bankas pienesumu. Taču Latvijas Banka par katru cenu uzstāj uz to, lai iegūtu savā kredītu reģistrā visus nebankas kreditētājus un organizētu informācijas apmaiņu. Varbūt tomēr būtu vērts stingri nodalīt kredītiestāžu uzraudzības funkcijas no kredītu reģistra informācijas apmaiņas pakalpojuma, lai no malas neizskatītos, ka Latvijas Banku vairāk uztrauc tas, ka kredītreģistra datu apmaiņas pakalpojums drīzumā vienkārši vairs nebūs nevienam vajadzīgs, un tāpēc ir radusies ideja piesaistīt jaunus dalībniekus. Kreditinformācijas apmaiņa nevar būt pašmērķis, bet gan veids, kā palīdzēt tirgum attīstīties, samazinot un vadot finanšu riskus.

Kā jau minēju pašā sākumā, mēs vēlamies, lai nākotnē Latvijā cilvēki varētu uzstādīt savus noteikumus, nevis kā tas ir tagad. Tāpēc ir svarīgi uzmanīgi sekot līdzi tam, kas notiek kredītinformācijas apmaiņas jomā, jo šādas iniciatīvas parādīsies vēl ne reizi vien. Informācijas apmaiņas tirgus ir delikāts mehānisms, ko var ātri sabojāt, un pēc tam maksāt par to nāksies ilgi. Tāpēc ir svarīgi, lai notiek publiska diskusija sabiedrībā, ne tikai darba grupā, jo šis jautājums skar ne tikai ātro kredītu lietotājus, bet jebkuru cilvēku, kurš kādreiz vēlētos izmantot kredītu, līzingu, hipotēku vai tml..

No tirgus organizācijas viedokļa Latvijā ir Latvijas Bankas kredītreģistrs, kas ir valsts iestāde, un divi kredītbiroji, kas ir privātie uzņēmumi. Svarīgi saprast, ka centrālo banku reģistri parasti tiek veidoti ar mērķi uzraudzīt banku sektoru – tam atbilstoši tiek veidota reģistra datu struktūra, plūsma utt., un, ja nepieciešams, tas var arī nodrošināt datu apmaiņu banku sektoram.

Kredītbiroji, kuru pirmsākumi meklējami jau 19. gadsimtā, nenodarbojas ar tirgus uzraudzību, jo tie jau pašā sākumā tika veidoti ar mērķi veikt kredītspējas vērtēšanu un sniegt savus pakalpojumus tirgus dalībniekiem un nepieciešamības gadījumā – arī valsts iestādēm. Tāpēc aktīvie, dinamiski augošie kredītbiroji ir pretstats lēnajiem un konservatīvajiem centrālo banku reģistriem, un te nav nekādas pretrunas, jo tie vienkārši tika radīti dažādiem mērķiem. Pirmos radīja pats tirgus, bet otrus – valsts.

Progresīvs kredītinformācijas modelis, kāds tagad ir Latvijā, nodrošina gan plašāku finanšu pakalpojumu pieejamību, gan arī zemākas cenas. Netraucējot tam attīstīties, mēs visi būsim ieguvēji – gan valsts, gan iedzīvotāji, gan uzņēmēji, kas ir tādi paši kredītņēmēji. Tāpēc ar ļoti lielu uzmanību jāvērtē visi centieni to mainīt, jo šis ir ļoti smalks mehānisms, ko var ātri salauzt, bet ļoti grūti pēc tam atkal salabot.

Iecerētas izmaiņas

Ja neskatās uz to, kā tas tiek realizēts, bet vienkārši uz faktu, ka ir iespējams iegūt datus no Latvijas Bankas kredītreģistra (zināms, ka ne visi kredītreģistra dalībnieki ir nobrieduši tam, lai sadarbotos ar kādu no kredītbirojiem), tas būtu atbalstāms pasākums – papildu dati palīdzētu, vērtējot iedzīvotāju kredītspēju. Taču šīs iniciatīvas realizācijas mehānisms ir tas, kas var vai nu palīdzēt vai arī pārvilkt treknu svītru pāri tam, kas jau ir izveidots un veiksmīgi funkcionē. Un te runa nav vienkārši par kredītinformācijas birojiem vai kredītu reģistru, bet par informācijas apmaiņas infrastruktūru kopumā.

Ja iecere tiktu realizēta, izmantojot jau izveidojušos infrastruktūru, jo nebanku kreditētāji jau daudzus gadus ar informāciju apmainās caur kredītbirojiem, tas būtu tikai apsveicami. Taču Latvijas Bankas iniciatīva to darīt, piesaistot nebanku kreditētājus Latvijas Bankas kredītu reģistram kā dalībniekus, vērtējama ļoti negatīvi, jo tas grauj jau izveidojošos infrastruktūru.

Ja Latvijas Banka to piedāvātu laikā līdz 2012. gadam, to vēl varētu saprast (šādas lietas pasaulē parasti notiek, kad valstī īsti nedarbojas kredītbiroji), taču darīt to tagad būtu milzīgs solis atpakaļ kredītinformācijas apmaiņā Latvijā ar līdz galam neapzinātām sekām.

Ja tiks atbalstīta iniciatīva, ka nebanku kreditētājiem, lai saņemtu Latvijas Bankas kredītu reģistra datus, jākļūst par tā dalībniekiem, tad riskējam iegūt situāciju, ka:
• tiek bojāta informācijas apmaiņas infrastruktūra nebanku kreditēšanas sektoram, kas jau ir izveidojusies daudzu gadu garumā, jo parādās jauns dalībnieks, kas pilnīgi izjauc jau izveidojušos “status quo” – līdzsvaru, kurā divi kredītbiroji cīnās par klientiem, datu un pakalpojumu kvalitāti;
• informācijas apmaiņas tirgus sāktu stagnēt un visdrīzāk kāda daļa no nebanku kreditētājiem izvēlētos izmantot tikai Latvijas Bankas kredītreģistru, tāpat arī daļa citu kredītreģistra dalībnieku, iespējams, neredzētu pietiekamu iemeslu, lai ietu pie kredītbiroja – it īpaši, gadījumos, kad gan pirmajiem, gan otrajiem nebūtu īpašas vēlmes veikt patiešām kvalitatīvu vērtēšanu un uzlabot savu klientu risku vadību;
• pazeminātos vērtēšanai pieejamo datu kvalitāte, jo to datu kvalitāte, kas atrodas kredītbirojos, ir augstāka, nekā Latvijas Bankā, un tas nav saistīts ar Latvijas Bankas slikto darbu vai tml., jo Latvijas Bankas kredītu reģistrs sākotnēji tika veidots citam mērķim – banku sektora uzraudzībai;
• kredītbiroji visā pasaulē nepārtraukti ievieš jaunas tehnoloģijas un risinājumus – tos pieprasa tirgus, šajā gadījumā Latvijā par to varētu aizmirst;
• ņemot vērā to, ka Latvijas tirgus nav liels, tas radītu priekšnoteikumus, lai Latvijas informācijas apmaiņā izveidotos dabiskais monopols, nevis kā tagad, kad tirgū darbojas divi kredītbiroji.

Atpakaļ uz daudziem gadiem

Svarīgi saprast, ka nevar ar vienkāršiem lēmumiem risināt sarežģītas problēmas. Ja ir vēlme uzlabot kredītspējas vērtēšanu valstī, būtu jāizmanto citu valstu pieredze un jāizvairās no nevajadzīgām kļūdām. Latvijas Bankas iniciatīva atsviestu Latviju atpakaļ uz daudziem gadiem un grautu jau izveidojušos infrastruktūru. Kad nozare no tā varētu atkopties un vai vispār varētu, nav zināms.

Pašlaik izveidota darba grupa Finanšu ministrijas paspārnē, kas spriež par to, kādu modeli izvēlēties. Tāpat svarīgi, lai notiek publiska diskusija sabiedrībā, jo šis jautājums skar ne tikai ātro kredītu lietotājus, bet jebkuru cilvēku, kurš kādreiz vēlētos izmantot kredītu, līzingu, hipotēku utt. Var sekot viens nepareizs lēmums, un mēs par to maksāsim no savas kabatas ar augstākām cenām un procentu likmēm. Ar pārāk smagām cīņām mēs panācām to, ka Latvijā tika ieviests progresīvs informācijas apmaiņas modelis, lai tā vienkārši no tā atteiktos.

Jāatgādina, ka Kredītinformācijas apmaiņas atbalsta asociācija kā biedrība tika reģistrēta 2012. gadā dažas dienas pirms kādas valdības sēdes, kurā mēs aktīvi iestājāmies pret to, ka kredītbirojiem būtu aizliegts apmainīties ar pozitīvo informāciju, pat ja ir personas piekrišana. Vēlāk, izstrādājot likumu, šis ierobežojums bija izņemts ārā.

Mēs aktīvi piedalījāmies pie “Kredītinformācijas biroja likuma” izstrādes, lai Latvijā varētu likt pamatus progresīvam un mūsdienīgam kredītinformācijas apmaiņas modelim. Mēs iestājāmies par atvērtu, caurspīdīgu tirgu ar brīvu konkurenci. Mēs bijām pret jebkādiem monopoliem šajā nozarē – pat, ja kādam šķistu, ka tas īstermiņā varētu atrisināt kādus sasāpējušos jautājumus, beigās par to nāktos dārgi samaksāt – ar augstāku cenu, zemāku kvalitāti, uzticības trūkumu, un par to maksātu gala patērētājs.

Bēdīgs liekas arī fakts, ka mūsu cilvēkus uzskatām par tik dumjiem, kas nav spējīgi paši pieņemt lēmumu un uzņemties atbildību pat par dažu desmitu eiro aizņemšanos. Valsts tad nu it kā cenšas šos cilvēkus pasargāt, bet nevis skaidrojot un izglītojot, bet vienkārši noņemot iespēju. Varbūt šādā veidā PTAC tiešām kādu pasargās, bet kā paliek ar to patērētāju interesēm, kas prot pieņemt lēmumus un veiksmīgi izmanto šos pakalpojumus? Vai viņi nav patērētāji un viņu demokrātiskās intereses izvēlēties, nav nepieciešams aizstāvēt? Vai ierobežojot šo tirgu, jau šodien netiek pārkāptas citu patērētāju tiesības uz brīvu tirgu un izvēli?

Ja mūsu cilvēki ir tik nesaprātīgi un bezatbildīgi, iespējams nepieciešams aizliegt arī citas preces un pakalpojumus, kas nepareizi izmantoti var būt kaitīgi un kā mēs visi zinām, cilvēkiem mēdz atnest vēl lielāku postu? Iespējams jāslēdz visas spēļu zāles, pilnībā jāaizliedz alkohola un cigarešu tirdzniecība, no veikalu plauktiem jāizņem čipsus, salidinātās limonādes, krāsainās konfektes, majonēzes vai arī jāpadara tie tik dārgi, lai cilvēki to nevarētu atļauties.

Ja mūsu cilvēki nav spējīgi izvērtēt iespēju aizņemties nelielu naudas summu (plānot savu personīgo budžetu), tad kā šādiem cilvēkiem varam atļaut piedalīties vēlēšanās un dot tiesības pieņemt lēmumus par valsts nākotni?

Piekrītu, ka kreditēšanas nozare, īpaši patēriņa kreditēšana, būtu jāsakārto, bet primāri tomēr būtu jādomā, kā izglītot un veidot atbildīgu sabiedrību. Šobrīd cilvēkiem ļoti populāri ir visus vainot par savām likstām: kreditētāji slikti, jo man iedeva kredītu; valdība slikta, jo man nav darba; namu apsaimniekotājs slikts, jo liek maksāt komunālos maksājumus; banka slikta, jo atņēma man ieķīlāto dzīvokli, kad nemaksāju kredītu u.t.t. Bet kur tad paliek cilvēka paša atbildība par saviem lēmumiem un savu dzīvi?

Pagaidām gan objektīvs un padziļināts pētījums par nozari nav pieejams, tādējādi neredzu iespēju izdarīt arī objektīvus secinājumus par problēmu jautājumiem, kas būtu jārisina. Kā vēsta vispārējā PTAC un FKTK statistika, tad nemaksātāju procentuālais skaits ir visai līdzīgs gan banku, gan nebanku sektoram. Parādu cedēšanu veic visi kreditori un neapmierināti klienti ir visiem šiem pakalpojuma sniedzējiem. Tādēļ rodas jautājums vai problēma tiešām ir nebanku kreditētājos, ar ko nolemts cīnīties, vai kreditēšanā kopumā un problēma jārisina kompleksi. Nebanku kreditēšanas uzturēšana patērētājiem ir ļoti būtiska, jo rada konkurenci banku sektoram, un konkurence ir tā, kas patērētājam nodrošina labāku pakalpojuma kvalitāti un cenu. Šobrīd galvenais ir rūpīgi izvērtēt visas turpmākās sekas, lai veicot it kā labu darbu un pasargājot dažus neapdomīgus patērētājus mēs neizdarītu lāča pakalpojumu visiem pārējiem patērētājiem.

Veiksmīgai kreditēšanas tirgus attīstībai ir jānodrošina brīvais tirgus kredītbirojiem, kas radītu konkurenci šo pakalpojumu sniegšanā. Konkurence šajā tirgū nodrošinās maksimālu pakalpojumu kvalitāti un optimālo cenu, kā arī dos iespēju izvairīties no galvenajiem riskiem – kreditētāju ietekmi uz kredītbirojiem jeb interešu konfliktu. Kā spilgtu piemēru varētu minēt gadījumu, kad kredītdevēji finansiāli ietekmēja kredītbirojus un nekustamo īpašumu vērtētājus, lai tie vērtētu atbilstoši kredītdevēju interesēm, tādējādi nepamatoti stimulējot hipotekāro kredītu izsniegšanu, kropļojot nekustamo īpašumu tirgu, kas radīja nekustamā īpašuma tirgus burbuli ASV 2006. gadā (tas lielā mērā arī aizsāka globālo pasaules krīzi).

Šobrīd tiesiskais regulējums mūsu valstī ļauj sniegt kredītbiroju pakalpojumus. Pēc vairāku gadu kopīga darba, nu esam tikuši arī pie jaunā “Kredītinformācijas biroju likuma”, ko Saeima izsludināja šā gada septembrī. Likums neievieš būtiskas izmaiņas datu apstrādē, vien nosaka vispārīgos principus kredītbiroju darbam un lielā mērā atvieglo kredītbiroju darbu sabiedrības izglītošanas jomā. Likums sniedz atbildes un apstiprinājumus uz daudziem jautājumiem, kas Latvijas uzņēmējiem līdz šim radīja dažādas šaubas un nedrošību. Turpmāk kredītbiroji tiks licencēti un to darbība tiks uzraudzīta no Datu valsts inspekcijas (DVI) puses, kam vajadzētu radīt drošību gan uzņēmumos, gan pašās privātpersonās.

Jaunais likums stājas spēka jau ar 2015.gada 1.janvāri, tādēļ šobrīd lielā steigā jāapstiprina MK noteikumi “Kredītinformācijas biroju licencēšanas un uzraudzības noteikumi”. Šā brīža noteikumu redakcija gan rada visai lielas bažas par kredītinformācijas sniegšanas nozares turpmāko attīstību.

Tiesību akta projekta izstrādē no sabiedriskā sektora puses piedalījās tikai Latvijas komercbanku asociācija, lai gan 6 no lielākajām Latvijas komercbankām arī ir izveidojušas savu kredītbiroju un arī plāno startēt arī šajā tirgū, sniedzot kredītinformācijas pakalpojumus. Rezultātā MK noteikumu projekts par kredītbiroju licencēšanu un uzraudzību ir pat ļoti pietuvināts kredītiestāžu darbības prasībām, kuras nebūtu pamata izvirzīt visiem Kredītbirojiem, tai skaitā tiem, kuri jau daudzus gadus sekmīgi strādā Latvijas tirgū un ir pierādījušu sevi kā uzticami un droši sadarbības partneri gan ar iedzīvotājiem, gan ar uzņēmumiem, gan ar valsts institūcijām.

Šī brīža tiesību akta projekta izsludinātā redakcija paredz iespēju kredītbirojiem neizsniegt licenci, to apturēt vai pat anulēt pat par pilnīgi nenozīmīgiem sīkumiem, jo šie gadījumi nav precīzi atrunāti, ir tikai vispārējas norādes. Šeit būtiski būtu saprast, ka kredītbiroja darbības apturēšana var apturēt arī kreditēšanas tirgu, jo kreditori nespēs sniegt pakalpojumu, ja viņš nespēj iegūt nepieciešamās ziņas klienta kredītspējas novērtēšanai.

Piemēram, kredītbiroja akcionāriem, padomes un valdes locekļiem paredzēta prasība “nevainojama reputācija” un “finansiāla stabilitāte”, bet netiek dots skaidrojums šādiem terminiem un rada pilnīgu neskaidrību par to, kas mūsdienās tiek saprasts ar šādiem apzīmējumiem. Šobrīd MK noteikumi paredz iespēju uzraugošām institūcijai subjektīvi pieņemt lēmumu par šo kritēriju izpildi un iespēju gan atteikt, gan apturēt un anulēt kredītbiroja licenci, ja pēc uzrauga viedokļa šīs prasības netiek pienācīgi izpildītas. Turklāt MK noteikumu projektā paredzēts, ka licencētam kredītbirojam par izmaiņām šo punktu izpildē jāpaziņo 15 dienas iepriekš?! Tātad, ja 2 nedēļas pirms reputācijas maiņas neesi DVI paziņojis, ka tava reputācija mainīsies, esi pārkāpis MK noteikumu prasības!!!

Tāpat pārspīlēta ir prasība, ka pēdējā gada laikā ne pats uzņēmums, ne tā akcionāri, ne padomes, ne valdes locekļi nav saņēmuši administratīvo pārkāpumu ne komercdarbībā, ne fizisko personu datu apstrādes jomā. Saņemt administratīvo pārkāpumu var arī par nebūtiskiem pārkāpumiem, kas pēc savas būtības neietekmē datu drošību un diez vai būtu nepieciešams liegt šādam kredītbirojam gadu saņemt licenci, neizvērtējot pārkāpuma nozīmīgumu.

Pēc būtības šiem MK noteikumiem būtu jāizvirza nepieciešamās tehniskās un juridiskās prasības, lai nodrošinātu personu datu drošību, nevis iejauktos kredītbiroja biznesā, liekot tam atskaitīties uzraugošai institūcijai pirms katra līguma noslēgšanas un plāniem klientu piesaistē un produktos. Tas viss kopumā rada iespaidu par pārmērīgu jaukšanos jautājumos, kas nav saistīti ar datu drošību un rada augstus korupcijas riskus un iespēju tirgus kropļošanā. Būtu jāsaprot, ka visi šie lēmumi var atstāt pat ļoti būtiskas sekas veselām tirgus nozarēm un patērētājiem.

Papildus neskaidrajām un pārlieku stingrajām prasībām, kas tiek izvirzītas kredītbiroju dibinātājiem un darbības kontrolei, lai gan Latvijas kredītbiroji, kā tika minēts iepriekš, ir pierādījuši sevi Latvijas tirgū, tai pat laikā ne likumā, ne šajos noteikumos praktiski netiek apskatīts kā novērst citus riskus, kuri ir plaši zināmi pasaulē – kā piemēru varētu minēt interešu konflikta riskus (kuru kā galveno uzskata tieši kreditoru veidotiem kredītbirojiem), konkurences ierobežošanas riskus utt.

Ņemot vērā, ka likums stājas spēkā, jau ar 1.janvāri 2015.gadu, arī MK noteikumiem uz šo datumu ir jāstājas spēkā un tas nozīmē, ka laiks šo MK noteikumu apspriešanai ir palicis pavisam nedaudz. Šāds laika trūkums liek raizēties, ka šie noteikumu varētu tikt pieņemti ļoti nepārdomāti un neprofesionāli, kas var radīt smagas sekas visam kreditēšanas tirgum un par šīm nepārdomātajām kļūdām galā kā vienmēr būs jāmaksā Latvijas iedzīvotājiem.

http://www.delfi.lv/news/comment/comment/armins-kalnins-ar-mk-noteikumiem-ka-ar-naudu-bez-steigas-un-uzmanigi.d?id=45317074#ixzz3LNx7LGAv

Kopumā nesapratnei ir gandrīz pamatoti iemesli. Vēsturiski viss, kas saistīts ar kredītiem ir bijis ar negatīvu pieskaņu. Vēl nesenā pagātnē medijos bija vairākas ziņas par to, kā banku nolīgtie kredītu piedzinēji izlikuši cilvēkus no mājām vai kā nebanku kreditētāji no “nabaga” kredītņēmējiem iekasējuši 800% par kredītu. Šie stāsti, protams, ir satraucoši, taču raugoties objektīvi PTAC un FKTK dati stāsta, ka kavēto kredītu apjomi banku un nebanku sektorā ir aptuveni vienāds – 20%. Kopumā, tas iezīmē divas problēmas:

• iedzīvotāji kopumā nesaprot, ko var atļauties,
• kreditētāji nevar precīzi izvērtēt maksātspēju.

Kredītinformācijas biroji spēj pēc būtības risināt iepriekš minētās problēmas. Kopumā, tas liek ticēt, ka Latvijā, pēc likuma pieņemšanas negatīvo gadījumu skaits samazināsies. Protams, tas negarantē to pazušanu no ziņu virsrakstiem, jo jau šobrīd mediji daudz spilgtāk ataino emocionālos “cietējus”. Kredītinformācijas biroji kopumā atbalsta kredītspējas izvērtēšanu, jo nodrošina uzņēmumus ar nepieciešamajiem datiem. Kā zināms, risku izvērtēšanā uzticams datu avots ir ļoti nozīmīga, ja ne izšķirošs. Papildus uzņēmumu atbalsta, tas ļauj arī pašiem iedzīvotājiem sekot līdzi savām saistībām, tās kontrolēt un uzlabot savu kredītspēju pie tā strādājot. Plašāk par to aprakstīts vairākos Evitas rakstos.

Diemžēl neskaidrs jautājums ir par to – cik tad kredītinformācijas biroju būs? Likums šo skaitu nekādā veidā neierobežo, taču Swedbank diezgan konkrēti uzsver – Vienota kredītbiroja izveide sekmēs iedzīvotāju finanšu disciplīnu, taču, ja paraugās uz likuma izstrādes gaitu un situāciju tirgū var novērot, ka vairāki citi uzņēmumi jau veic kredītinformācijas apmaiņu vai izrādījuši interesi par kredītinformācijas biroja veidošanu. Protams, banku apvienības interese tīri finansiāli ir bijusi vislielākā, taču nenoliedzami riskanta, jo interešu konflikts šajā gadījumā ir vairākkārt aprakstīts gan ārzemēs, gan vietējā presē un atsevišķos avotos minēts kā acīm redzams.

No iepriekš minētā var nojaust, ka Latvijā par iedzīvotāju kredītinformāciju vēlēsies apmainīt vairāki kredītinformācijas biroji. No tirgus viedokļa – konkurencei vajadzētu nodrošināt pēc iespējas optimālas cenas. Tiesa, pārāk liels spēlētāju skaits ierobežotajā tirgū nevar pastāvēt nepietiekamā apjoma dēļ.

No iedzīvotāju viedokļa – tas nemainīs faktu, ka pret savām saistībām turpmāk būs jāizturas aizvien atbildīgāk, taču ieguvumi no šī kredītinformācijas apmaiņas pilnā mērā būs pieejami tikai, ja biroji īstenos apmaiņu ievērojot repriocity principu, veicinot konkurenci un apmaiņa notiks gan par pozitīvo, gan negatīvo kredītinformāciju.

Pēc mūsu ekonomikas ministra izteikumiem, ka Latvijā atkal aktuāls ir kreditēšanas «burbuļa» risks, sākušās plašas diskusijas par šo jautājumu. Tāpat Ekonomikas ministrija ir izvirzījusi dažādus ieteikumus un veido kārtējo darba grupu, kas atkal sakārtos ātro kredītu nozari – piemēram, nosakot līgumsodu apmērus u.t.t.

Diemžēl nekur nav lasāms, ka visi «burbuļi» ar parādiem gan agrāk, gan arī šobrīd veidojas tikai un vienīgi no nepamatotas kreditēšanas – kredīts tiek izsniegts tam, kam to dot nedrīkstētu dot un/vai tādā apmērā, kā nedrīkstētu. Savukārt kreditēšana nevar būt pamatota bez pietiekamas informācijas jeb bez iespējas kvalitatīvi novērtēt potenciālā klienta kredītspēju. Šeit rodas absurda situācija, jo no vienas puses valsts prasa no ātrajiem kreditētājiem atbildīgu kreditēšanu, bet no otras puses paši noņem iespējas viņiem tādu nodrošināt.

Ātrajiem kreditētājiem šī brīža regulējums nemaz nedod iespējas pietiekami novērtēt šo kredītņēmēju kredītspēju. Tā kā jebkura kredītlēmuma pamatā ir informācija, ir skaidrs, ka bez pietiekamiem datiem, visi lēmumi par kreditēšanu šajā sektorā ir jāpieņem intuitīvi un ar augstu risku. Ja jau visiem ir saprotams, ka viena no galvenajām problēmām ir pārmērīga kreditēšana, vai % likmju griesti to atrisinās? Vienreiz jau šis sektors tika kārtots – tika ieviesta licence, kam bija jāatrisina visas problēmas, tomēr izrādās, ka sakārtots nav pilnīgi nekas un pēc laika attopamies, ka «burbuļa» draudi atkal klauvē pie durvīm. Nelielam atskatam nesenā vēsture’, kā ekonomikas ministrija «sakārtoja» ātro kreditētāju tirgu:

1. 03.09.2010. «Lombardiem un «ātro kredītu» sniedzējiem būs nepieciešama licence» (šeit)
2. 29.03.2011. «Lielākie ātro kredītu izsniedzēji noliedz vēlmi monopolizēt tirgu» (šeit)

Vispirms vajadzētu nodrošināt iespēju pieņemt pamatotus kredītu lēmumus un samazināt tieši pārmērīgas aizņemšanās riska iespējas – tā ir informācija par jau esošām kredītu saistībām un nedaudz kavētiem maksājumiem, kad pārmērīgās aizņemšanās risks ir vislielākais. Tomēr ekonomikas ministrija uzskata, ka informācija vispār jāapkopo tikai pēc 60. kavējuma dienas, ko nosaka gan «Parādu ārpustiesas atgūšanas likums», gan «Kredītbiroju likuma» likumprojekts. Ir arī daudzas citas lietas, kas ierobežo pamatotu kredītu lēmumu pieņemšanu, kā, piemēram, problēma ātrajiem kreditētājiem saņemt vērtēšanai nepieciešamo informāciju no valsts informācijas sistēmām u.c.

Kamēr šis jautājums nebūs atrisināts, nekādi % likmju griesti nespēs novērst «burbuli», bet labākajā gadījumā pavisam nedaudz samazināt burbuļa izmēru. Tāpat būtu jāmēģina saprast kāpēc ātrajiem kreditētājiem ir šīs augstās % likmes? Tās veido gan milzīgie zaudējumi no lielā nemaksātāju skaita (ko atkal rada nespēja novērtēt kredītriskus), gan papildus izmaksas, ko uzlikuši mūsu ierēdņi ar pamatojumu «sakārtot un regulēt tirgu» – augsta licences maksa un augstas kapitāla prasības, kam grūti rast pamatojumu. Ja skatāmies no patērētāju interešu viedokļa tad darbībām vajadzētu būt vērstām nevis uz šī sektora iznīcināšanu, bet gan uz sakārtošanu lai neradītu riskus, bet gan veicinātu konkurenci starp bankām un ne banku kreditētājiem.

Pirms laika diskutēju ar kādu ārvalsts uzņēmumu, kas nodarbojas ar patērētāju kreditēšanu citās Eiropas valstīs un veica dažādu ārvalstu tirgus izpēti ar mērķi paplašināt savu darbību. Jāsaka, ka viņš bija ļoti pārsteigts par Latvijas situāciju patērētāju kreditēšanas lauciņā – 1.milzīga licences maksa, kurai pamatojumu grūti saprast; 2.nesaprotami lielas minimālā kapitāla prasības, jo kreditētājs taču riskē ar savu kapitālu; 3.gandrīz neiespējami novērtēt kredītspēju, kas rada milzīgus riskus un zaudējumus. Diemžēl uz jautājumu par to, kāda ir valsts interese un patērētāju ieguvumi šādai rīcībai, man nebija loģiska pamatojuma, ko sniegt.

Pat vienkārši, iepazīstoties ar likumprojekta anotācijā norādītajām šī brīža problēmām, ko it kā būtu jārisina un likumprojektā norādītiem mērķiem, jau top skaidrs, ka šīs lietas kopā neiet. Izvērtējot pašu likumprojektu kļūst acīmredzams, ka šāds regulējums nemaz nevar ne atrisināt norādītās problēmas, ne arī īsti sasniegt izvirzītos mērķus.

Izvērtējot likuma mērķus:

1. mērķis: mazināt kredītrisku un veicināt ar kredītrisku saistīta pakalpojuma plašāku pieejamību un 3.mērķis: nodrošināt efektīvāku kredītinformācijas pieejamību un uzlabot kredītriska pārvaldību. Šeit gribas piebilst:

likumprojekts neparedz nekādas iespējas kreditoriem saņemt vairāk informācijas ne tiešā veidā, ne arī iekļaujot to risku novērtējumā (tas ir neatklājot pamatdatus), tāpēc grūti iedomāties, ka tas varētu sniegt būtiskus uzlabojumus risku novērtēšanā;

ja kāds mēģina apgalvot, ka visi tirgus dalībnieki sāks iesniegt informāciju un tādēļ būs vairāk dati, varu «nomierināt», jo 13.pants «Kredītbiroja datu bāzē iekļaujamās ziņas par parādu» uzliek tādas prasības, kas lielai daļai tirgus dalībnieku prasīs pietiekami augstas papildus investīcijas, lai spētu tās izpildīt un līdz ar to dalība kredītbirojā būs neizdevīga;

savukārt likumprojekta 12.pants «Ziņu par parādu iekļaušana kredītbiroja datu bāzē» nosaka, ka dati kredītbirojā iesniedzami tikai pēc 60. kavējuma dienas, tas nozīmē, ka risku novērtēšanā kreditori saņems informāciju tikai par tiem parādiem, kas kavēti vismaz divus mēnešus – tā teikt «valsts atļautais kavējuma termiņš» – šāds laika posma ir jau paraudzēts parādu piedziņas uzņēmumu datubāzēm. Diez vai šāds punkts veicinās likuma mērķu sasniegšanu un ieviesīs kādas izmaiņas risku vērtēšanas iespējās;

papildus lieku izmaksu radīšana gan pašiem kredītbirojiem, gan uzņēmumiem, kas vēlēsies piedalīties datu apmaiņā caur kredītbiroju, sadārdzinās vērtēšanu, kas, padomājot jau divus soļus uz priekšu, nozīmē, ka kreditēšanas pakalpojumu sniegšanas cenu tas paaugstinās. Tātad, pat ja ar šādu regulējumu izdotos nedaudz samazināt kredītriskus, kas ļautu arī nedaudz pazemināt cenas kredītresursiem, tad no otras puses šī iespēja jau būs nogriezta;

2. mērķis: veicināt atbildīgu un godprātīgu saistību uzņemšanos – nav saprotams, kuras darbības tieši varētu veicināt godprātību un atbildību? Kredītbirojs esošā likumprojekta versijā būs tikai kārtējais sodīšanas mehānisms, jo galvenie instrumenti, ko kredītbiroji varētu piedāvāt šī mērķa sasniegšanai, Latvijā vispār netiek plānoti. Pat ja tikai kā kārtējais sodīšanas mehānisms – varbūt kāds iedomājas, ka šāda veida parādnieku reģistrs (nevis kredītbirojs) būs efektīvāks iedzīvotāju sodīšanas mehānisms par saistību kavēšanu ilgāk par 60 dienām, nekā līdzšinējā kārtība Latvijā, ko piedāvāja parādu piedziņas uzņēmumu veidotās datubāzes?

4. mērķis: atvieglot Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma subjektiem, kas ir kredītbiroja dalībnieki un kuriem saskaņā ar Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanas likumu ir tiesības saņemt ziņas no noteiktām valsts informācijas sistēmām, Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma prasību izpildi par klientu vai iespējamo klientu identifikāciju vai izpēti – nav gan saprotams kā šis mērķis vispār iet kopā ar kredītrisku vērtēšanu, jo datu apstrādes mērķis ir pilnīgi cits. Arī kā risināmā problēma šī netika izvirzīta. Kā papildus funkciju jau šo, protams, var likt, jo ja kredītbirojs spēj šeit palīdzēt, to, protams, var darīt. Lai gan šeit būtu jāsaprot, ka runa ir tikai par vienkāršu datu pārsūtīšanu, turklāt pilnīgi citiem mērķiem, nevis risku vērtēšanas pakalpojumiem.

Savukārt iepazīstoties ar «Kredītbiroju likumprojekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojums (anotācija)» I daļas «Tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība» 2.punktu «Pašreizējā situācija un problēmas», lasām:

Nepieciešamība uzlabot kredītinformācijas apmaiņu Latvijā tika pamatota ar vairākiem būtiskiem procesiem, kas atstāj arvien negatīvāku ietekmi uz kredītresursu pieejamību tautsaimniecībā un kavē ekonomikas attīstību.

Kā būtiskākie problēmjautājumi tiek minēti:

1) ir izveidojies būtisks iedzīvotāju parādu apjoms komunālo pakalpojumu sniedzējiem un pārvaldīšanas un citu, ar dzīvokļa īpašuma lietošanu saistīto pakalpojumu, sniedzējiem, pieaug saistības pret nebanku kredītu devējiem un citiem pakalpojumu sniedzējiem, bet šāda informācija kredītriska vērtēšanai nav apkopota, ir nepietiekama vai neprecīza;
2) palielinās uzņēmumu un iedzīvotāju nodokļu parādu apjoms;
3) kredītinformācija ir fragmentēta (daudz avotu) un nepilnīga (nav precīzu un pilnīgu ziņu par personu saistībām), tādēļ pieaug kredītriski un kredītspējas vērtēšanai nepieciešamo ziņu apkopošanai tiek patērēts arvien vairāk resursu;
4) nav pietiekami efektīva datu apmaiņas kontroles mehānisma, ko var īstenot fiziskās personas savu datu apstrādes kontrolei. Tas pastiprina neuzticību datu apmaiņai un plašākas informācijas pieejamībai par maksājumu saistībām no iedzīvotāju puses.

Ar iespēju informāciju ievietot vēl vienā datubāzē, nevar atrisināt šīs parādu problēmas pret komunālo pakalpojumu sniedzējiem, vien nedaudz atvieglos kredītu izsniedzēju darbu, ko arī definē kā galveno likumprojekta mērķi, bet likumprojekta mērķis jau nemaz nav mazināt parādus (kas ir problēma) un a priori pieņemt, ka tas tā būs, ir visai nepamatoti. Diemžēl problēma par iedzīvotāju neuzticību tā arī ir atstāta pie problēmām, tā netiek pat izvirzīta pie likuma mērķiem, kas jāsasniedz un ir saprotams arī kāpēc – piedāvājot šādu kredītinformācijas apmaiņas modeli iedzīvotāju uzticību nemaz nav iespējams iegūt. Pat anotācijas I daļas 6.punktā «Iemesli, kādēļ netika nodrošināta sabiedrības līdzdalība» minēts, ka «Projekts šo jomu neskar». Manuprāt, absurdi, jo runa iet tieši par iedzīvotāju datu apstrādi.

Ja līdz šim privātpersonu datu apstrāde kredītbirojā notika pamatojoties uz FPDAL, tad tagad papildus paredzēts vēl viens likums. Diemžēl nav redzams, kurš šī likuma punkts uzlabos kredītrisku vērtēšanā, toties ir vairāki, kas to apgrūtinās. Tāpēc rodas pamatots jautājums kāpēc šāds likums vispār tiek veidots?