Bēdīgs liekas arī fakts, ka mūsu cilvēkus uzskatām par tik dumjiem, kas nav spējīgi paši pieņemt lēmumu un uzņemties atbildību pat par dažu desmitu eiro aizņemšanos. Valsts tad nu it kā cenšas šos cilvēkus pasargāt, bet nevis skaidrojot un izglītojot, bet vienkārši noņemot iespēju. Varbūt šādā veidā PTAC tiešām kādu pasargās, bet kā paliek ar to patērētāju interesēm, kas prot pieņemt lēmumus un veiksmīgi izmanto šos pakalpojumus? Vai viņi nav patērētāji un viņu demokrātiskās intereses izvēlēties, nav nepieciešams aizstāvēt? Vai ierobežojot šo tirgu, jau šodien netiek pārkāptas citu patērētāju tiesības uz brīvu tirgu un izvēli?

Ja mūsu cilvēki ir tik nesaprātīgi un bezatbildīgi, iespējams nepieciešams aizliegt arī citas preces un pakalpojumus, kas nepareizi izmantoti var būt kaitīgi un kā mēs visi zinām, cilvēkiem mēdz atnest vēl lielāku postu? Iespējams jāslēdz visas spēļu zāles, pilnībā jāaizliedz alkohola un cigarešu tirdzniecība, no veikalu plauktiem jāizņem čipsus, salidinātās limonādes, krāsainās konfektes, majonēzes vai arī jāpadara tie tik dārgi, lai cilvēki to nevarētu atļauties.

Ja mūsu cilvēki nav spējīgi izvērtēt iespēju aizņemties nelielu naudas summu (plānot savu personīgo budžetu), tad kā šādiem cilvēkiem varam atļaut piedalīties vēlēšanās un dot tiesības pieņemt lēmumus par valsts nākotni?

Piekrītu, ka kreditēšanas nozare, īpaši patēriņa kreditēšana, būtu jāsakārto, bet primāri tomēr būtu jādomā, kā izglītot un veidot atbildīgu sabiedrību. Šobrīd cilvēkiem ļoti populāri ir visus vainot par savām likstām: kreditētāji slikti, jo man iedeva kredītu; valdība slikta, jo man nav darba; namu apsaimniekotājs slikts, jo liek maksāt komunālos maksājumus; banka slikta, jo atņēma man ieķīlāto dzīvokli, kad nemaksāju kredītu u.t.t. Bet kur tad paliek cilvēka paša atbildība par saviem lēmumiem un savu dzīvi?

Pagaidām gan objektīvs un padziļināts pētījums par nozari nav pieejams, tādējādi neredzu iespēju izdarīt arī objektīvus secinājumus par problēmu jautājumiem, kas būtu jārisina. Kā vēsta vispārējā PTAC un FKTK statistika, tad nemaksātāju procentuālais skaits ir visai līdzīgs gan banku, gan nebanku sektoram. Parādu cedēšanu veic visi kreditori un neapmierināti klienti ir visiem šiem pakalpojuma sniedzējiem. Tādēļ rodas jautājums vai problēma tiešām ir nebanku kreditētājos, ar ko nolemts cīnīties, vai kreditēšanā kopumā un problēma jārisina kompleksi. Nebanku kreditēšanas uzturēšana patērētājiem ir ļoti būtiska, jo rada konkurenci banku sektoram, un konkurence ir tā, kas patērētājam nodrošina labāku pakalpojuma kvalitāti un cenu. Šobrīd galvenais ir rūpīgi izvērtēt visas turpmākās sekas, lai veicot it kā labu darbu un pasargājot dažus neapdomīgus patērētājus mēs neizdarītu lāča pakalpojumu visiem pārējiem patērētājiem.

Kredītinformācijas biroju likums ir pirmais solis pilnīgi jaunas sistēmas ieviešanai Latvijā – katra indivīda maksātspējas un kredītvēstures novērtēšanai. Kredītinformācijas birojs pieprasīs un iegūs noteiktas ziņas, ko automatizētā veidā apkopos, gala rezultātā piedāvās automatizētu izvērtējumu – reitingu vai indeksu. Uzņēmumiem, kas vēlēsies saņemt indivīda kredītspējas novērtējumu, tas ļaus lemt, ar kādiem nosacījumiem indivīdam dot preci vai pakalpojumu pēcapmaksā.

Kredītinformācijas apmaiņas nozares pārstāvji lēš, ka 2015.gads, visticamāk, paies dažādu kredītinformācijas biroju praktiskās darbības uzsākšanai nepieciešamo normatīvo aktu pilnveidei un kredītinformācijas apmaiņā iesaistīto valsts un privāto IT sistēmu izstrādei un savstarpējai salāgošanai. Līdz ar to tikai gada nogalē būs skaidrs, kuri komersanti kļūs par kredītinformācijas birojiem Kredītinformācijas likuma izpratnē un kādi būs to piedāvātie produkti (“skoringi”, reitingi, indeksi utt.) tiem uzņēmumiem, kuri savus pakalpojumus vai preces pārdod patērētājiem pēcapmaksā un kuri būs gatavi šos produktus pirkt ikvienas fiziskas personas kredītspējas izvērtēšanai.

redītinformācijas biroju likums ir spēkā no 2015.gada 1.janvāra, taču tā saistītais dokuments – biroju licencēšanas un uzraudzības kārtību regulējošie Ministru kabineta noteikumi –  vēl atrodas izstrādes stadijā. Likuma pārejas noteikumi nosaka, ka esošie kredītinformācijas biroji līdz 2015.gada beigām var strādāt arī bez speciālās licences un SIA statusā, tiesa, ar ierobežojumiem valsts reģistros esošās informācijas piekļuvei (likums prasa speciālu licenci un AS statusu).

Paralēles ar “bonus – malus” sistēmu

Kredītinformācijas  biroju likums ir pirmais solis pilnīgi jaunas sistēmas ieviešanai Latvijā – katra indivīda maksātspējas un kredītvēstures novērtēšanai. Jaunais regulējums skars ikvienu ekonomiski aktīvu Latvijas iedzīvotāju: primāri tādu, kas savā vārdā slēdz līgumus par preču vai pakalpojumu iegādi pēcapmaksā – sākotnēji Latvijā, bet nākotnē – arī citās valstīs ārpus Latvijas.

AS “Bigbank” Latvijas filiāles vadītājs Artis Bērziņš, runājot līdzībās, atzīst, ka tieši tāpat kā šobrīd visus autovadītājus skar “bonus – malus” sistēma, kas katram autovadītājam piešķir novērtējumu ciparu izteiksmē (klasi), ko autovadītājs izjūt naudas izteiksmē apdrošināšanas polises iegādes brīdī, tā kredītinformācijas biroju radītie produkti (piemēram, reitingi) par personas maksātspēju un kredītvēsturi jeb kredītspēju kļūs aktuāli ikvienam indivīdam brīdī, kad viņš gribēs saņemt kādu preci vai pakalpojumu ar pēcapmaksu.

Tiesību akti, protams, personai saglabā iespēju liegt piekļuvi saviem datiem. Taču praktiski ir skaidrs, ka persona, kas liegs piekļuvi saviem maksātspējas un maksājumu disciplīnas datiem, nesagaidīs nekādu pretimnākšanu vai pat saņems atteikumu no uzņēmuma vai iestādes, kurā vēlēsies saņemt kādu preci vai pakalpojumu ar izdevīgiem pēcapmaksas nosacījumiem.

Kredītinformācijas birojs apkopos ziņas par indivīda maksātspēju un kredītvēsturi pēc likumā noteiktu juridisko personu pieprasījuma, ja vien pati fiziskā persona tam dos atļauju.

Kas būs produkts?

Kredītinformācijas birojs nebūs speciāla noslēgta datubāze, kurā krāsies miljoniem ierakstu par katras personas finanšu iespējām un vēsturi. Dati joprojām tāpat kā līdz šim turpinās krāties atsevišķos speciālos reģistros atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai speciālajai kārtībai, kādā dati reģistrā nokļūst un tiek uzglabāti.

Kredītinformācijas biroja būtība ir vienotā sistēmā saslēgts IT sistēmu un iekārtu parks, kurš automatizētā veidā, saņemot speciālu komandu, pieprasa un iegūst noteiktas ziņas, tās automatizētā veidā apkopo, gala rezultātā piedāvājot automatizētu izvērtējumu –reitingu vai indeksu, vai tamlīdzīgu citu viegli uztveramu produktu (ciparu), ko savukārt tie uzņēmumi, kuri vēlas saņemt indivīda kredītspējas novērtējumu, var viegli apstrādāt savās kredītrisku izvērtēšanas sistēmās, lemjot, ar kādiem nosacījumiem indivīdam dot preci vai pakalpojumu pēcapmaksā.

Šobrīd nav zināms, kādi tieši būs kredītinformācijas biroju radītie produkti, kas apliecina cilvēka spēju un paradumu maksāt savlaicīgi un ko uzņēmumi – pakalpojumu vai preču ar pēcapmaksu sniedzēji – varēs iekļaut savās kredītrisku izvērtēšanas sistēmās. Var pieļaut, ka tie būs dažādi reitingi un indeksi, kas var būt gan salāgoti ar cilvēka ienākumu līmeni, gan ar to nesaistīti norādīt, piemēram, tikai kavētu maksājumu faktu. Tie var iekļaut gan tā saucamo pozitīvo kredītvēsturi (paradums saistības pildīt/maksāt) laikā, gan negatīvo kredītvēsturi utt. Šajos gadījumos produktu specifika būtu salāgota ar uzņēmumu, kuri sniedz pakalpojumus, riskiem: ja uzņēmums riskē ar 20 eiro, tad var izvēlēties vienkāršāku un lētāku produktu, ja uzņēmums riskē ar 2000 vai 20 000 eiro – tas ir cita ranga produkts par citu cenu.

Tāpat atšķirīgi kredītreitingi varētu tikt radīti atsevišķām cilvēku grupām, piemēram, uzņēmumu valdes locekļiem vai citām amatpersonām, gan izvērtējot biznesa kontaktu veidošanas riskus, gan valsts amatpersonu reputāciju utt.  Arī tās valsts un privātās struktūras, kas analizē valsts ekonomisko attīstību, varētu interesēties par reitingu kopējiem rādītājiem vai tendencēm, analizējot kādas sociāli ekonomiska rakstura problēmas vai to aizmetņus, kas ietekmē lielas iedzīvotāju grupas vai situāciju valstī kopumā.

Iepriekšteiktais norāda, ka teorētiski pieprasījums un pielietojums jaunajiem kredītinformācijas biroju radītajiem produktiem varētu būt ļoti plašs. Taču tieši kādi būs šie jaunie produkti – reitingi, “skoringi”, indeksi utt. – un to veidi, būs atkarīgs no topošo kredītinformācijas biroju iespējām un tirgus pieprasījuma.

Normatīvie akti – izstrādes un pilnveides procesā

Lai sistēma spētu darboties, tai nepieciešami divi priekšnoteikumi: normatīvo aktu regulējums un IT sistēmas.

Normatīvo aktu jomā šobrīd notiek pilnveides darbs. 2015.gada 1.janvārī spēkā stājās Kredītinformācijas biroju likums, kas nosaka kārtību, kādā turpmāk drīkstēs iegūt un apkopot ziņas par iedzīvotāju – fizisko personu – kredītvēsturi, ņemot vērā Latvijas un ārvalstu reģistros esošo informāciju. Privāto uzņēmumu līdzdalība kredītinformācijas birojos būs brīvprātīga.Iedzīvotājiem būs tiesības no kredītinformācijas birojiem saņemt ziņas par sevi, tostarp divas reizes gadā bez maksas, kā arī kredītinformācijas birojā pieejamās ziņas apstrīdēt kļūdu gadījumos.

Tieši indivīdu pašu aktīva līdzdarbošanās kredītinformācijas apmaiņas sistēmā tiek uzskatīta par garantu tam, ka kredītinformācijas birojos esošā informācija būs ticama.

Savukārt par kredītinformācijas birojiem varēs kļūt komersanti – akciju sabiedrības, kas būs saņēmušas Datu valsts inspekcijas (DVI) licenci. Līdz šī gada beigām esošie kredītinformācijas biroji var strādāt kā SIA un bez speciālās licences, tiesa, ar ierobežojumiem.

Ministru kabineta noteikumi – Kredītinformācijas biroju licencēšanas un uzraudzības noteikumi – šobrīd atrodas izstrādes stadijā DVI vadībā. Noteikumu radīšana top samērā smagi – lielākie klupšanas akmeņi attiecas uz fizisko personu datu aizsardzības papildu stiprināšanu, kā arī kredītinformācijas biroju darbības sasaisti ar kredītiestāžu darbības regulējumiem. Jāuzsver, ka atšķirībā no kredītiestādēm kredītinformācijas biroji strādā tikai ar informāciju – tās vākšanu, apkopošanu, analīzi u.tml.

MK noteikumu projekts paredz, ka komersantiem – akciju sabiedrībām, kas vēlēsies kļūt par kredītinformācijas birojiem jaunā likuma izpratnē, – valsts nodevas apmērs par licences izsniegšanu kredītinformācijas biroja darbībai būs 9100 eiro, valsts nodevas apmērs par licences pārreģistrēšanu ik pēc pieciem gadiem – 4550 eiro. Savukārt ikgadējās valsts nodevas apmērs par kredītinformācijas biroja darbības uzraudzību – 16 220 eiro.

Paralēli tam šobrīd tiek pilnveidoti arī citi normatīvie akti, kas regulē kredītinformācijas apmaiņas sistēmā iesaistītos konkrētos valsts reģistrus. Normatīvajos aktos tiek izstrādāti grozījumi regulējumam, kā dati no valsts reģistriem nokļūs līdz kredītinformācijas biroju sistēmām. Piemēram, Kredītu reģistra likumā jau iestrādāts pārejas noteikumu 6.punkts, ka ar 2015.gada 1.jūliju stājas spēkā Kredītu reģistra likuma grozījumi, likuma 15.panta 5.daļā nosakot kredītinformācijas biroju iespējas saņemt datus no Latvijas Bankas uzturētā reģistra.

Valsts reģistri vētī IT sistēmas

Savukārt paralēli normatīvo aktu pilnveidei notiek darbs IT sistēmu jomā. Respektīvi, šobrīd valsts reģistru turētāji apzina un pilnveido savas IT sistēmas, lai tajās esošo informāciju varētu atbilstoši tiesību aktu prasībām tehniski ērtā veidā nodot kredītinformācijas birojiem. Piemēram, Valsts ieņēmumu dienests (VID) datu apmaiņai šobrīd izstrādā jaunu speciālu sistēmu. Ir zināms, ka VID speciālās IT sistēmas izbūve netiks apmaksāta no valsts budžeta, bet tās izmaksas būs jāsedz topošajiem kredītinformācijas birojiem.

Tādējādi jau šobrīd ir skaidrs, ka komersantiem valsts noteiktās nodevas par kredītinformācijas biroju licenci un uzraudzību nebūs vienīgās izmaksas. Taču vēl nav zināms precīzi, no kādas summas komersantiem būs jāšķiras, lai kļūtu par kredītinformācijas birojiem jaunā likuma izpratnē.

Tikai tad, kad būs noslēgusies normatīvo aktu pilnveide un valsts reģistru IT sistēmu jaunbūve un pilnveide, komersantiem – kredītinformācijas birojiem – tiks piedāvāts skaidrs “spēles laukums”. Tikai tad – un uzņēmēji lēš, ka tas būs ne ātrāk kā 2015.gada vidū vai tā otrajā pusē – uzņēmēji varēs sākt aplēst savas izmaksas (tostarp ieguldījumus savās IT iekārtās un risinājumos), kas nepieciešamas biznesa uzsākšanai atbilstoši jaunajam regulējumam; gan savas iespējas produktu (reitingu, indeksu utt.) izstrādē, ņemot vērā izstrādi regulējošos normatīvos aktus; gan jaunradīto produktu cenu – atbilstoši biznesa vēlmei atpelnīt investīcijas un tajā pašā laikā piedāvāt pārējo tirgus dalībnieku maksātspējai atbilstošu cenu.

“Lursoft IT” direktors Ģirts Ķēbers atzīst, ka jau šobrīd, lai gan tik daudz vēl kā nezināma, ir saprotams, ka ieguldījumus nevarēs atpelnīt, tikai piedāvājot vienu produktu “personas kredītreitings”. Viņš uzskata, ka kredītinformācijas birojs kā bizness būs veiksmīgs tam komersantam, kas spēs izdomāt vismaz 20 dažādus produktus atbilstoši tirgus vajadzībām.

Avots: Latvijas Vēstneša portāls: http://www.lvportals.lv/visi/likumi-prakse/268240-kreditinformacijas-biroji-sak-iezimeties-speletaji-un-produktu-pieprasijums-i/

“Pēc pasaules pieredzes Kredītbiroju darbības pamatmērķis ir risku vērtēšana, tai skaitā nošķirt ļaunprātīgos maksātājus no kārtīgajiem maksātājiem, kā rezultātā “kārtīgie” maksātāji kļūst par pieprasītiem klientiem: tos vēlas iegūt visi pakalpojumu sniedzēji, piedāvājot viņiem izdevīgākus nosacījumus.

Tā rezultātā godīgie un kārtīgie maksātāji iegūst, vai nu zemākas cenas, vai labākus nosacījumus u.tml., – jo labos maksātājus par saviem klientiem vēlas redzēt pilnīgi visi pakalpojumu sniedzēji, bet nedisciplinētie maksātāji, vai nu gūst motivāciju kļūt par kārtīgiem, vai arī laika gaitā iegūst mazāk pievilcīgus nosacījumus.

Šobrīd likumprojekts piedāvā pretēju situāciju, kā rezultātā “zem sitiena” atkal tiek palikti godīgie maksātāji, kuri jau šobrīd maksā ne tikai par sevi, bet netiešā veidā arī par negodīgajiem,” stāsta “Creditinfo Latvija” valdes loceklis Armīns Kalniņš.

Šāds iznākums ir cieši saistīts ar kļūdu likumprojekta saknē – par jaunā tiesiskā regulējuma mērķauditoriju joprojām tiek uzskatīti tikai uzņēmumi, kas sniedz ar kredītriskiem saistītus pakalpojumus, tas ir, kreditēšanu tiešā veidā un pakalpojumus, kuri paredz norēķinus pēcapmaksā (piemēram, telefona rēķini, komunālie pakalpojumi u.tml.)

“Tā ir ļoti būtiska kļūda,” uzsver Armīns Kalniņš.

“Tā kā cilvēki varēs saņemt atskaiti par saviem norēķiniem, ko iesniegt kā Latvijas, tā ārvalstu kredītpakalpojumu sniedzējiem, tas nozīmē, ka likuma rakstīšanā galvenais akcents būtu jāpārvirza arī uz otro, ne mazāk svarīgo, mērķauditoriju – fiziskajām personām, galu galā runa iet par viņu pašu datiem. Jo tikai, iesaistot pašus cilvēkus savas kredītvēstures veidošanā, kā līdzvērtīgus partnerus, varēs uzlabot gan norēķinu kārtību, gan īstenot patērētāju tiesības uz godīgu cenu u.tml.”

“Šādā redakcijā jaunais likums būs tikai jauns soda mehānisms parādniekiem, nevis risku izvērtēšanas instruments pēcapmaksas pakalpojumu sniedzējiem un iedzīvotāju uzticību veidojošais instruments. Tikai visu pušu, tai skaitā iedzīvotāju, uzticēšanās, jaunajam finanšu instrumentam (kredītbirojam), var dot iespēju pašiem iedzīvotājiem kļūt par līdzvērtīgiem partneriem finanšu informācijas apmaiņas modelī. Tāpēc šim modelim jābūt tādam, lai paši iedzīvotāji būtu ieinteresēti veikt savu finanšu plānošanu – savlaicīgu rēķinu apmaksu utt., lai uzlabotu savu kredītspējas vērtējumu, kā tas sākotnēji tika plānots,” uzskata Armīns Kalniņš, “Creditinfo Latvija” valdes loceklis.

Pašreizējā Kredītbiroju likuma redakcija nerisina likumprojektā izvirzītos mērķus, kā arī problēmas, kuru risināšanai vispār tika uzsākta jaunā likuma veidošana. Likumprojekts balstās uz virkni pieņēmumu, kuriem nav pamatojumu ne Latvijas situācijas izpētē, ne starptautiskās pieredzes praksē.

Pašreizējā redakcija nenodrošina būtiskus uzlabojumus iedzīvotāju risku novērtēšanas iespējās, jo tā neparedz līdzvērtīgas izvērtēšanas iespējas līdzvērtīgu pakalpojumu sniedzējiem.

“Turklāt konkrēto parādu iekļaušanai reģistrā ir radīts tik sarežģīts mehānisms, ka daudzi mazāki uzņēmumi informāciju par saviem parādniekiem nemaz reģistrā nevarēs iekļaut.

“Creditinfo” vairāku gadu praktiskā pieredze Latvijas tirgū liecina, ka daudziem maziem uzņēmumiem, lai tie varētu pildīt Kredītbiroju likumā noteiktās prasības, būs nepieciešams vēl papildus investēt iekšējo vadības, risku un IT sistēmu risinājumos. Risinājumos, kas nevis uzlabos, bet vienkārši nevajadzīgi sarežģīs informācijas sagatavošanu, kas šajā kontekstā ir ne tikai dārgi, bet arī vienkārši ekonomiski nepamatoti.

Tas nozīmē, ka uzņēmumi kavēsies iesaistīties informācijas apmaiņas procesā, tas ir, kļūt par kredītbiroja dalībniekiem. Turklāt nepamatotas investīcijas vienmēr atspoguļosies pakalpojuma gala cenā iedzīvotājiem – mazajiem uzņēmumiem pakalpojumi sadārdzināsies, jo īpaši tas skars vietējos Latvijas uzņēmumus bez ārvalstu mātes uzņēmuma investīciju portfeļa. Tas, raugoties no likuma jēgas viedokļa, ir pilnīgs absurds,”saka Kalniņš.

“Savukārt ziņu par parādu iekļaušana kredītbirojā tikai (!) ar kavējumu sākot no 60 kavējuma dienām, pārkāpj kreditora tiesības uz naudas līdzekļu atgūšanu, kā arī būtiski samazina iespējas novērtēt cilvēka kredītrisku citiem pakalpojumu sniedzējiem. Turklāt jau šobrīd eksistē prakse, ka uzņēmumi kavējumus virs 60 dienām nodod parādu piedziņas uzņēmumiem. Līdz ar to nav skaidrs ar ko šajā jomā kredītbirojs atšķirsies no ārpustiesas parādu piedziņas uzņēmuma,” stāsta Armīns Kalniņš.

Ņemot vērā, ka kredītbiroja izveide prasa ļoti augstas izmaksas, aicinu veikt konkrētus pamatotus aprēķinus un izpēti attiecībā uz punktu “detalizēts ieņēmumu un izdevumu aprēķins”. Šobrīd tajā nav nekādu aprēķinu, tiek tikai plānots(!), ka kredītbiroji veiks ļoti liela apjoma datu apstrādi, tiek plānots, ka kredītbirojiem būs daudz dalībnieku utt. Likumprojekta pašreizējā redakcijā plānotajam nav ne apstiprinājumu, ne pierādījumu.

Šobrīd likumprojekts “Kredītbiroju likums” ir izsludināts Ministru kabineta Valsts sekretāru sanāksmē. Tas pieejams Ministru Kabineta mājas lapā http://www.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40271754

“Creditinfo Latvija” ietilpst starptautiskā kredītinformācijas pakalpojumu sniedzēja “Creditinfo Group” (CIG) grupā. CIG ir starptautisks kredītbirojs, kas izstrādā un ievieš uz informācijas tehnoloģijām un finanšu zināšanām (know – how) balstītus kredītbiroju un ar riska novērtēšanu saistītus risinājumus dažādos Pasaules Bankas, Starptautiskā Valūtas fonda un Starptautiskās Finanšu korporācijas (IFC) projektos visā pasaulē, lielos projektos sadarbojoties arī ar citiem starptautiski atzītiem kredītbirojiem.

Eiropas Savienībā visi Grupas risinājumi tiek realizēti, balstoties uz Eiropas Savienības direktīvu (95/46/EK) “Par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti”.

Kredītbirojam jāataino informācija ne tikai par personas nenokārtotajām saistībām, bet arī saistību izpildi, jo tādējādi tiks sniegta plašāka aina par personas kredītrisku esamību vai neesamību, norāda riska menedžmenta konsultāciju uzņēmuma Creditinfo Decision izpilddirektors Pols Rendels.

Randels skaidroja, ka Latvijā kredītbirojs nav jauns pakalpojums, jo bankas jau patlaban veic kredītu reģistru, tiesa, piedāvājot tikai nelielu ieskatu kredītu kopainā. «Taču kredītbiroji, kas piedāvā visu informāciju par aizdevumiem un parādiem, Latvijā ir samērā jauna parādība. Kredītbiroji apvieno informāciju arī par dažādiem maksājumiem, piemēram, komunālajiem, telekomunikāciju u.c.,» atzina eksperts.

Pēc viņa teiktā, kredītbiroja ieviešana Latvijā ir pozitīvi vērtējama, jo kredītbiroja darbība ne tikai mazina kredītriskus, bet arī novērš krāpniecības gadījumus, kad kāds mēģina aizņemties naudu ar cita cilvēka identitāti, kā arī mazinās pārkāpumi banku darbībā un uzlabojas kredītu izsniegšanas apjomi.

Rendels atzina, ka par kredītbiroja datu aizsardzību atbildību uzņemas visas iesaistītās puses. «Bankas vai citi pakalpojumi sniedzēji ir atbildīgi par attiecībām ar klientu – šīm iestādēm ir jāinformē patērētājs un jāgūst tā piekrišana par datu nodošanu kredītbirojam. Savukārt kredītbirojs ir atbildīgs par datu drošību, kā arī tas atbild par to, ka informācija tiek atspoguļota tādā formātā, kādu kredītbirojs saņem no informācijas iesniedzēja. Drošības nolūkos kredītbirojam jābūt drošam tehniskajam un programmatūras nodrošinājumam,» piebilda eksperts.

Patlaban Ekonomikas ministrija (EM) gatavo kredītbiroja izveides tiesisko regulējumu, kas paredz, ka kredītbirojs nodrošina ērtu un drošu informācijas apmaiņu par personu nenokārtotajām saistībām. Rendels uzskata, ka kredītbirojā jābūt arī informācijai par personas pozitīvajiem maksājumiem, jo tas apliecinātu, ka cilvēks godprātīgi veicis visus maksājumus un viņam nav laikā nenomaksātu parādu.

Kredītinformācijas pakalpojumu sniedzēja SIA Creditinfo Latvia valdes loceklis Armīns Kalniņš sarunā norādīja: ja cilvēks katru mēnesi godprātīgi maksā desmit rēķinus, neviens par to neuzzinās, tāpēc viņš nevarēs cerēt uz labākiem nosacījumiem turpmākiem aizdevumiem. «Citviet pasaulē šo informāciju ņem vērā, jo tas liecina par cilvēka finansiālo atbildību un viņam tiek dota iespēja piekļūt lētākiem kredītresursiem. Savukārt kredītdevējiem tiek samazināti kredītriski,» piebilda Kalniņš.

Arī Rendels atzina, ka 1980.gados Lielbritānijā bija līdzīga diskusija kā patlaban Latvijā, taču tagad pozitīvās un negatīvās kredītinformācijas atspoguļošana šķiet dabiska.

Sarunā atklājās, ka Creditinfo Latvija ir vienīgais kredītbirojs Latvijā, kas piedāvā informāciju gan par juridiskām, gan privātpersonām. Aicināts prognozēt, cik daudz šī pakalpojuma sniedzējiem vēl ir vietas Latvijā, Rendels atzina, ka mazos tirgos parasti darbojas viens vai divi šādi kredītbiroji.

http://www.db.lv/finanses/uznemums-ja-cilveks-godpratigi-maksa-10-rekinus-neviens-par-to-neuzzinas-384099