Nu jau vairāk kā gadu Latvijā noris darbs pie kredītinformācijas apmaiņas tiesiskā regulējuma sakārtošanas un rezultātā ir tapis likumprojekts «Kredītbiroju likums». Ar pašu likumprojektu un tā saistītajiem dokumentiem var iepazīties šeit.

Dokumentu veidošanā paralēles nepārtraukti tika meklētas ar citiem kredītinformācijas apmaiņas nodrošinātājiem Latvijā – parādu piedziņas uzņēmumiem un LB Kredītu reģistru, tāpēc likuma veidošanas procesā bija grūti izprotamas un pieņemamas pilnīgi jaunas vēsmas, ko var nest kredītbiroji, kā rezultātā likumprojekta veidošanas procesā tika pazaudētas kredītbiroja galvenās idejas. Lai gan strādājot pie likumprojekta izstrādes skaidrībai būtu jāpieaug, šķiet, ka Latvijā, šajā jomā, rodas tikai lielāks juceklis.

Pat vienkārši, iepazīstoties ar likumprojekta anotācijā norādītajām šī brīža problēmām, ko it kā būtu jārisina un likumprojektā norādītiem mērķiem, jau top skaidrs, ka šīs lietas kopā neiet. Izvērtējot pašu likumprojektu kļūst acīmredzams, ka šāds regulējums nemaz nevar ne atrisināt norādītās problēmas, ne arī īsti sasniegt izvirzītos mērķus.

Izvērtējot likuma mērķus:

1. mērķis: mazināt kredītrisku un veicināt ar kredītrisku saistīta pakalpojuma plašāku pieejamību un 3.mērķis: nodrošināt efektīvāku kredītinformācijas pieejamību un uzlabot kredītriska pārvaldību. Šeit gribas piebilst:

likumprojekts neparedz nekādas iespējas kreditoriem saņemt vairāk informācijas ne tiešā veidā, ne arī iekļaujot to risku novērtējumā (tas ir neatklājot pamatdatus), tāpēc grūti iedomāties, ka tas varētu sniegt būtiskus uzlabojumus risku novērtēšanā;

ja kāds mēģina apgalvot, ka visi tirgus dalībnieki sāks iesniegt informāciju un tādēļ būs vairāk dati, varu «nomierināt», jo 13.pants «Kredītbiroja datu bāzē iekļaujamās ziņas par parādu» uzliek tādas prasības, kas lielai daļai tirgus dalībnieku prasīs pietiekami augstas papildus investīcijas, lai spētu tās izpildīt un līdz ar to dalība kredītbirojā būs neizdevīga;

savukārt likumprojekta 12.pants «Ziņu par parādu iekļaušana kredītbiroja datu bāzē» nosaka, ka dati kredītbirojā iesniedzami tikai pēc 60. kavējuma dienas, tas nozīmē, ka risku novērtēšanā kreditori saņems informāciju tikai par tiem parādiem, kas kavēti vismaz divus mēnešus – tā teikt «valsts atļautais kavējuma termiņš» – šāds laika posma ir jau paraudzēts parādu piedziņas uzņēmumu datubāzēm. Diez vai šāds punkts veicinās likuma mērķu sasniegšanu un ieviesīs kādas izmaiņas risku vērtēšanas iespējās;

papildus lieku izmaksu radīšana gan pašiem kredītbirojiem, gan uzņēmumiem, kas vēlēsies piedalīties datu apmaiņā caur kredītbiroju, sadārdzinās vērtēšanu, kas, padomājot jau divus soļus uz priekšu, nozīmē, ka kreditēšanas pakalpojumu sniegšanas cenu tas paaugstinās. Tātad, pat ja ar šādu regulējumu izdotos nedaudz samazināt kredītriskus, kas ļautu arī nedaudz pazemināt cenas kredītresursiem, tad no otras puses šī iespēja jau būs nogriezta;

2. mērķis: veicināt atbildīgu un godprātīgu saistību uzņemšanos – nav saprotams, kuras darbības tieši varētu veicināt godprātību un atbildību? Kredītbirojs esošā likumprojekta versijā būs tikai kārtējais sodīšanas mehānisms, jo galvenie instrumenti, ko kredītbiroji varētu piedāvāt šī mērķa sasniegšanai, Latvijā vispār netiek plānoti. Pat ja tikai kā kārtējais sodīšanas mehānisms – varbūt kāds iedomājas, ka šāda veida parādnieku reģistrs (nevis kredītbirojs) būs efektīvāks iedzīvotāju sodīšanas mehānisms par saistību kavēšanu ilgāk par 60 dienām, nekā līdzšinējā kārtība Latvijā, ko piedāvāja parādu piedziņas uzņēmumu veidotās datubāzes?

4. mērķis: atvieglot Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma subjektiem, kas ir kredītbiroja dalībnieki un kuriem saskaņā ar Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanas likumu ir tiesības saņemt ziņas no noteiktām valsts informācijas sistēmām, Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma prasību izpildi par klientu vai iespējamo klientu identifikāciju vai izpēti – nav gan saprotams kā šis mērķis vispār iet kopā ar kredītrisku vērtēšanu, jo datu apstrādes mērķis ir pilnīgi cits. Arī kā risināmā problēma šī netika izvirzīta. Kā papildus funkciju jau šo, protams, var likt, jo ja kredītbirojs spēj šeit palīdzēt, to, protams, var darīt. Lai gan šeit būtu jāsaprot, ka runa ir tikai par vienkāršu datu pārsūtīšanu, turklāt pilnīgi citiem mērķiem, nevis risku vērtēšanas pakalpojumiem.

Savukārt iepazīstoties ar «Kredītbiroju likumprojekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojums (anotācija)» I daļas «Tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība» 2.punktu «Pašreizējā situācija un problēmas», lasām:

Nepieciešamība uzlabot kredītinformācijas apmaiņu Latvijā tika pamatota ar vairākiem būtiskiem procesiem, kas atstāj arvien negatīvāku ietekmi uz kredītresursu pieejamību tautsaimniecībā un kavē ekonomikas attīstību.

Kā būtiskākie problēmjautājumi tiek minēti:

1) ir izveidojies būtisks iedzīvotāju parādu apjoms komunālo pakalpojumu sniedzējiem un pārvaldīšanas un citu, ar dzīvokļa īpašuma lietošanu saistīto pakalpojumu, sniedzējiem, pieaug saistības pret nebanku kredītu devējiem un citiem pakalpojumu sniedzējiem, bet šāda informācija kredītriska vērtēšanai nav apkopota, ir nepietiekama vai neprecīza;
2) palielinās uzņēmumu un iedzīvotāju nodokļu parādu apjoms;
3) kredītinformācija ir fragmentēta (daudz avotu) un nepilnīga (nav precīzu un pilnīgu ziņu par personu saistībām), tādēļ pieaug kredītriski un kredītspējas vērtēšanai nepieciešamo ziņu apkopošanai tiek patērēts arvien vairāk resursu;
4) nav pietiekami efektīva datu apmaiņas kontroles mehānisma, ko var īstenot fiziskās personas savu datu apstrādes kontrolei. Tas pastiprina neuzticību datu apmaiņai un plašākas informācijas pieejamībai par maksājumu saistībām no iedzīvotāju puses.

Ar iespēju informāciju ievietot vēl vienā datubāzē, nevar atrisināt šīs parādu problēmas pret komunālo pakalpojumu sniedzējiem, vien nedaudz atvieglos kredītu izsniedzēju darbu, ko arī definē kā galveno likumprojekta mērķi, bet likumprojekta mērķis jau nemaz nav mazināt parādus (kas ir problēma) un a priori pieņemt, ka tas tā būs, ir visai nepamatoti. Diemžēl problēma par iedzīvotāju neuzticību tā arī ir atstāta pie problēmām, tā netiek pat izvirzīta pie likuma mērķiem, kas jāsasniedz un ir saprotams arī kāpēc – piedāvājot šādu kredītinformācijas apmaiņas modeli iedzīvotāju uzticību nemaz nav iespējams iegūt. Pat anotācijas I daļas 6.punktā «Iemesli, kādēļ netika nodrošināta sabiedrības līdzdalība» minēts, ka «Projekts šo jomu neskar». Manuprāt, absurdi, jo runa iet tieši par iedzīvotāju datu apstrādi.

Ja līdz šim privātpersonu datu apstrāde kredītbirojā notika pamatojoties uz FPDAL, tad tagad papildus paredzēts vēl viens likums. Diemžēl nav redzams, kurš šī likuma punkts uzlabos kredītrisku vērtēšanā, toties ir vairāki, kas to apgrūtinās. Tāpēc rodas pamatots jautājums kāpēc šāds likums vispār tiek veidots?