Latvijā jau vairākus gadus notiek likuma par Kredītbiroju precīzāk Kredītinformācijas biroju izstrāde, kas nu ir iegājusi finiša taisnē un atlicis vien izveidot atbilstošos MK noteikumus, kā arī papildināt jau esošos. Vai esam sapratuši, ko nozīmē kredītinformācijas birojs, ko tas mainīs ikdienā? Kā arī, cik tad kredītinformācijas biroju būs, un ko tieši tie darīs?

Kopumā nesapratnei ir gandrīz pamatoti iemesli. Vēsturiski viss, kas saistīts ar kredītiem ir bijis ar negatīvu pieskaņu. Vēl nesenā pagātnē medijos bija vairākas ziņas par to, kā banku nolīgtie kredītu piedzinēji izlikuši cilvēkus no mājām vai kā nebanku kreditētāji no “nabaga” kredītņēmējiem iekasējuši 800% par kredītu. Šie stāsti, protams, ir satraucoši, taču raugoties objektīvi PTAC un FKTK dati stāsta, ka kavēto kredītu apjomi banku un nebanku sektorā ir aptuveni vienāds – 20%. Kopumā, tas iezīmē divas problēmas:

  • iedzīvotāji kopumā nesaprot, ko var atļauties,
  • kreditētāji nevar precīzi izvērtēt maksātspēju.

Kredītinformācijas biroji spēj pēc būtības risināt iepriekš minētās problēmas. Kopumā, tas liek ticēt, ka Latvijā, pēc likuma pieņemšanas negatīvo gadījumu skaits samazināsies. Protams, tas negarantē to pazušanu no ziņu virsrakstiem, jo jau šobrīd mediji daudz spilgtāk ataino emocionālos “cietējus”. Kredītinformācijas biroji kopumā atbalsta kredītspējas izvērtēšanu, jo nodrošina uzņēmumus ar nepieciešamajiem datiem. Kā zināms, risku izvērtēšanā uzticams datu avots ir ļoti nozīmīga, ja ne izšķirošs. Papildus uzņēmumu atbalsta, tas ļauj arī pašiem iedzīvotājiem sekot līdzi savām saistībām, tās kontrolēt un uzlabot savu kredītspēju pie tā strādājot. Plašāk par to aprakstīts vairākos Evitas rakstos.

Diemžēl neskaidrs jautājums ir par to – cik tad kredītinformācijas biroju būs? Likums šo skaitu nekādā veidā neierobežo, taču Swedbank diezgan konkrēti uzsver – Vienota kredītbiroja izveide sekmēs iedzīvotāju finanšu disciplīnu, taču, ja paraugās uz likuma izstrādes gaitu un situāciju tirgū var novērot, ka vairāki citi uzņēmumi jau veic kredītinformācijas apmaiņu vai izrādījuši interesi par kredītinformācijas biroja veidošanu. Protams, banku apvienības interese tīri finansiāli ir bijusi vislielākā, taču nenoliedzami riskanta, jo interešu konflikts šajā gadījumā ir vairākkārt aprakstīts gan ārzemēs, gan vietējā presē un atsevišķos avotos minēts kā acīm redzams.

No iepriekš minētā var nojaust, ka Latvijā par iedzīvotāju kredītinformāciju vēlēsies apmainīt vairāki kredītinformācijas biroji. No tirgus viedokļa – konkurencei vajadzētu nodrošināt pēc iespējas optimālas cenas. Tiesa, pārāk liels spēlētāju skaits ierobežotajā tirgū nevar pastāvēt nepietiekamā apjoma dēļ.

No iedzīvotāju viedokļa – tas nemainīs faktu, ka pret savām saistībām turpmāk būs jāizturas aizvien atbildīgāk, taču ieguvumi no šī kredītinformācijas apmaiņas pilnā mērā būs pieejami tikai, ja biroji īstenos apmaiņu ievērojot repriocity principu, veicinot konkurenci un apmaiņa notiks gan par pozitīvo, gan negatīvo kredītinformāciju.