Šis īsais, bet ļoti precīzais izteiciens, rosināja mani mazliet vairāk pavērties Latvijā notiekošajā.

Finanšu sistēmas nozīme ekonomikas attīstībai

Visiem labi zināms, ka finanšu sistēma ir viens no pamatiem valsts ekonomikas attīstībai un stabilitātei un tās ietekme var būt izšķiroša gan tautsaimniecības augšupejas un kritumu tempiem (apmēriem), gan attīstības virzieniem. Efektīvs finanšu institūciju darbs var nest būtisku ieguldījumu ekonomikas izaugsmē un iedzīvotāju labklājības līmeņa celšanos, bet tieši to augstās ietekmes dēļ, pastāv arī būtiski riski valsts finanšu sistēmas stabilitātei, kuru ignorēšana, gan likumdevēju, gan izpildvaras līmenī, var radīt nozīmīgas negatīvas sekas un nodarīt neatgriezeniskus postījumus ne tikai tuvākajā, bet arī tālākajā valsts attīstības perspektīvā. Risku vadības nozīmi finanšu sistēmā akcentē arī Eiropas Centrālā Banka: «Lai aizsargātu finanšu sistēmu un nodrošinātu finanšu stabilitāti, jānoskaidro galvenie risku avoti un vājās vietas un jāpanāk, lai visas iesaistītās puses, piemēram, finanšu institūcijas un uzraudzības institūcijas apzinātos šos riskus.» (skatīt šeit)

Visām pasaules valstīm krīzes laikā skaidri nācās izjust sekas, ko radīja, īpaši no valstu regulējošo institūciju puses, nepietiekami apzināti, novērtēti un vadīti finanšu sistēmas riski. Valstis ar efektīvāku risku vadību, krīzi pārcieta vieglāk, nekā valstis, kuras šos riskus nepietiekami novērtēja un nepietiekami ierobežoja. Diemžēl jāatzīst, ka arī Latviju var pievienot finanšu risku vadības neveiksmes stāstiem un šeit nav runa par to, ka Latvijā nezināja par šiem riskiem, jo brīdinājumu jau bija pietiekami daudz. Piemēram, jau 2005.gadā par šo jautājumu tika runāts un FKTK mājas lapā pieejamajā materiālā «KONCEPCIJA: parādnieku reģistra paplašināšanas un/vai kredītreģistra izveides iespējas Latvijā» 1.lpp rakstīts: «Mūsdienu apstākļos, kad ne tikai uzņēmumi, bet arvien vairāk arī privātpersonas ir vairāku banku un citādu finansu starpnieku klienti, un kad ar finansu pakalpojumu sniegšanu (tai skaitā aizdevumu izsniegšanu) nodarbojas ne tikai šim darbības veidam licencētas un attiecīgi regulētas un uzraudzītas institūcijas, bet arī dažādi ne-finanšu sektora uzņēmumi un institūcijas, kredītriska novērtēšanu un vadīšanu vairs nav iespējams efektīvi veikt vienas kredītu institūcijas ietvaros. Tas ir jādara nacionālā, un arvien vairāk – pat starpvalstu mērogā, kam ir nepieciešamas attiecīgas informācijas uzkrāšanas un apmaiņas sistēmas. Ar šādu mērķi tiek veidoti dažādi kredītinformācijas reģistri, kas ļauj par kredītu institūciju esošajiem un potenciālajiem aizņēmējiem iegūt un pārbaudīt informāciju gan attiecībā uz to saistībām pret citiem aizdevējiem, gan arī par to kredītvēsturi – negatīvo un pozitīvo.» (skatīt šeit)

Ļoti interesanta ir arī šī materiāla 3.sadaļa „Problēmas risinājums un prognoze par sekām, kuras radīsies, ja netiks risināta problēma”, kur jau 2005.gadā tikām brīdināti par gaidāmajām sekām ekonomikā.

Arī Latvijas Banka 2005.gadā rosināja valdību ieviest papildus nodevas kredītu ņēmējiem, lai ierobežotu spekulatīvos darījumus ar nekustamo īpašumu, kas veidoja kreditēšanas bumu un radīja būtiskus riskus, bet šī ideja ātri vien tika nobremzēta.

Jautājumu 2005.gadā apskatīja arī Dienas Bizness «Apdraud stabilitāti» (skatīt šeit)

Šeit varētu teikt: «kas bijis, bijis», ja vien mēs no šīm kļūdām būtu mācījušies. Kas gan būtiski ir izmainīts kreditēšanas tirgū, lai šīs pašas kļūdas nevarētu atkārtot?

Valda Dombrovska plāns stabilai Latvijas attīstībai «RAŽOŠANA, DARBS, IZGLĪTĪBA» 6.punkts skan: «Lai garantētu valsts finansiālo stabilitāti un finanšu resursu pieejamību ražotājiem un nepieļautu krīzes atkārtošanos nākotnē: pieņemt fiskālās disciplīnas likumu, lai ar likuma spēku paredzētu veidot uzkrājumus izaugsmes gados līdzīgi kā Igaunijā; 2014. gadā pievienoties Eiro valūtas zonai kā Igaunija.» (skatīt šeit) Pilnīgi varu piekrist, ka fiskālā disciplīna ir ievērojami jāuzlabo un uzkrājumu veidošana ir vienkārši nepieciešama, jo lielākas vai mazākas krīzes ekonomikā ir ik pa laikam – bet vai tad tie bija galvenie lielās finanšu krīzes cēloņi? Vai šis novērsīs tos cēloņus vai arī tikai spēs nedaudz mīkstināt nākamās krīzes sekas? Piemēram, vai uzkrājumu veidošana ierobežos nepamatotu kreditēšanu nākotnē un spekulācijas nekustamo īpašumu tirgū? Ja ejam ar saplīsušām kurpēm un krītam, tad, protams, ka labi ir apsiet apkārt spilvenus, lai mīkstāk kristu un mazāk sasistos, bet varbūt tomēr jādomā arī par kurpju remontu šajā situācijā? Tāpēc, manuprāt, skaidra cēloņu apzināšana un uzskaitīšana (jo, piemēram, nekustāmā īpašuma burbulis vai pārmērīga patēriņa kreditēšana jau bija tikai sekas) būtu solis pareizā virzienā.

Privātā sektora funkcijas un valsts funkcijas – jānodala, jo pamatmērķi ir dažādi

Finanšu sistēmā būtiski ir nodalīt valsts un privātā sektora funkcijas un to izpildi, jo parasti to pamatmērķi tomēr ir atšķirīgi. Kā finanšu institūcijas, tā arī pārējie uzņēmumi, kas sniedz ar finanšu risku saistītus pakalpojumus ir komercuzņēmumi, kas veidoti ar mērķi gūt peļņu. Finanšu institūcijas ir mobilas, inovatīvas, kas ļoti ātri spēj pielāgoties tirgum, tā prasībām un peļņas iespējām, izvērtējot savus biznesa riskus. Savukārt finanšu sistēmas risku vadība ir valsts funkcija, kas tiek nodrošināta, izmantojot dažādus risku vadības mehānismus un instrumentus – likumus, noteikumus utt. Tas ir tāpat kā uzrakstīt ceļu satiksmes noteikumus, pareizi salikt ceļazīmes un nodrošināt ceļu policiju drošas satiksmes uzturēšanā. Tas nozīmē, ka laikā neapzinātas un neuzstādītas ceļazīmes viennozīmīgi kļūs par iemeslu ceļu satiksmes negadījumiem, kā tas notika Latvijas gadījumā. Domāju, ka šī ir tā joma, kur Latvijai būtu stipri vien jāpiestrādā un atbildību par sistēmas stabilitāti nevajadzētu uzlikt tikai uz privātā sektora pleciem – vismaz no savām kļūdām gan vajadzētu kaut kad jau sākt mācīties.

Informācijas apmaiņas vieta un nozīme finanšu stabilitātei (sistēmas risku vadīšanai)

Būtisks risku apzināšanas un vadīšanas pamats ir tirgus informācija, lai saprastu notiekošo, tendences un identificētu draudīgos punktus. Kredītinformācijas apmaiņas sistēmas – kredītu reģistri un kredītbiroji ir viens no nozīmīgākajiem sistēmas risku apzināšanas un novērtēšanas mehānismiem, jo tikai liekot kopā uzņēmumu finanšu informāciju un informāciju par saistībām var radīt reālo tirgus kopainu. Efektīva jeb caurspīdīga informācijas apmaiņa tirgū ir priekšnoteikums finanšu risku vadībai gan makro, gan mikro ekonomikas līmenī, jo tikai pilnībā apzinot šos riskus var veidot drošu ekonomikas vidi un sasniegt stabilu ekonomikas attīstību, piesaistīt investīcijas un galvenais, sākt veidot uzticību Latvijas tirgum un tā dalībniekiem. Situācijā, kad tirgus informācija netiek pilnvērtīgi apkopota, arī risku vērtēšana ne valsts līmenī, ne no starptautisko investoru puses, nevar būt pietiekami efektīva. Par kredītinformācijas apmaiņas lielo nozīmi arī finanšu tirgus regulatoriem Pasaules Banka raksta: «Regulatori un finanšu tirgus dalībnieki tādēļ arvien vairāk atzīst kredītinformācijas apmaiņas sistēmu vērtību, lai uzlabotu kredītrisku un kredītu portfeļu pārvaldību, lai veicinātu finanšu sektora stabilitāti un kā līdzekli, lai palielinātu kredītu pieejamību.»¹

Latvijā gan īpaši nerunā par to, ka valstij ir nepieciešams efektīvāk novērtēt finanšu sistēmas riskus, lai izvairītos no jau pieļautu kļūdu atkārtošanas nākotnē. Nekur netiek minēts, ka arī valstij efektīvāk jāvada šie riski un to nevar izdarīt, ja valstī nav radīta tāda informācijas apmaiņas vide, kur informācijas apritē tiktu ieļauti un piedalītos visi tirgus dalībniekiem (gan valsts reģistri, gan banku, gan nebanku sektori, gan uzņēmumi, gan arī viens no galvenajiem dalībniekiem – paši iedzīvotāji). Uz doto brīdi rodas iespaids, ka kredītbirojs Latvijā būtu vajadzīgs vien tikai kredītu izsniedzējiem. Pasaules Banka gan par kredītinformācijas apmaiņas galvenajām funkcijām saka: «Kredītinformācijas apmaiņas sistēmas un saistītie reģistri samazina informācijas asimetriju. Apvienojot datus efektīvā institucionālā mehānismā tā atbalsta efektīvu kredītu izsniegšanu un stiprina risku vadības kapacitāti. Ideālā, modernā finanšu tirgū šādai sistēmai jāveic trīs galvenās funkcijas: 1- atbalstīt kredītu izsniegšanu un kredītportfeļu risku vadību finanšu institūcijām; 2- kalpot kā pamatam vērtēšanas/score modeļu izveidošanai, tajā skaitā score, kas paredzēta nodrošinātiem aktīviem; 3- piegādāt regulatoriem nepieciešamo informāciju, lai vadītu sistēmas riskus, tostarp kapitāla pietiekamības.»²

Manuprāt, valstij, izvērtējot pieļautās kļūdas kreditēšanas tirgū, būtu jau sen vajadzējis definēt, ka šo triju uzskaitīto funkciju izpilde Latvijā ir būtiski jāuzlabo, tai skaitā jāuzlabo arī informācijas aprites telpa. Pašlaik gan liekas otrādi – tieši privātais sektors ir tas, kas uzstāj, ka ir jāuzlabo informācijas apmaiņa, kā tā būtu jāmaina, lai arī valsts efektīvāk spētu pildīt visas augstāk uzskaitītās funkcijas un mēģina par to pārliecināt arī valsts pārstāvjus.

Latvijā notiekošais

Apsveicams un nozīmīgs solis, kas šajā sakarā tika izdarīts ir LB Parādnieku reģistra pārveidošana par Kredītu reģistru 2008.gada vasarā, pievienojot arī pozitīvo informāciju. Ir skaidrs, ka šis Kredītu reģistrs Latvijā nodrošina ar informāciju arī pašu LB un FKTK, kas informāciju izmanto savu funkciju veikšanai, bet tikpat skaidrs, ka šajā reģistrā nav visa tirgus informācija. Tas ir publiskais reģistrs, un kā jau visā pasaulē tā dalībnieku loks ir būtiski ierobežots. Šeit tad arī skaidri redzams, ka brīdinājumi par nefinanšu sektora aktivitātēm, netika ņemti vērā, lai arī ar finanšu risku saistītus pakalpojumus Latvijā sniedz uzņēmumi no ļoti dažādām nozarēm, bet vieni no uzskatāmākajiem piemēriem ir nebanku kreditētāji un komunālo pakalpojumu sniedzēji. Gan uzkrāto parādu apjoms, gan aktīvās saistības pārējā tirgū veido visai nozīmīgu daļu, lai tā būtu būtiska sistēmas risku identificēšanai. Manuprāt, būtu jāskatās vien dažus gadus atpakaļ, kad jau 2006.gadā (mūsu «treknajos gados») sāka veidoties parādi pret komunālo pakalpojumu sniedzējiem, kam viens no iemesliem bija arī nepamatota kreditēšana, kas patērētāju līdzekļus novirzīja pirmkārt kredītu atmaksai un tikai pēc tam pārējo maksājumu kārtošanai. Sniedzot kredītu pakalpojumus un novērtējot spēju tos atmaksāt, vērā jāņem arī saistības pret pārējiem tirgus dalībniekiem un skaitliski pierādījumi šīm mūsu kļūdām ir daudz – izteikti augstāks saistību nemaksāšanas koeficients Latvijā, lielāks IKP kritums krīzes laikā, u.t.t

2011.gada beigās MK akceptēja Latvijas komercbanku asociācijas iniciatīvu par kredītbiroja nepieciešamību, lai uzlabotu kredītinformācijas apmaiņu tirgū, un tika sākts darbs pie tiesiskā regulējuma sakārtošanas, lai privātā sektora uzņēmumi spētu efektīvāk nodrošināt kredītbiroju pakalpojumus. Taču EM sagatavotajā ziņojumā «Kredītinformācijas apmaiņas tiesiskie aspekti un institucionālais modelis» (skatīt šeit), ko MK šā gada 19.jūlijā apstiprināja, diemžēl nav nemazākās piebildes par finanšu sistēmas risku apzināšanu un vadīšanu. Ne skatot problēmas, kas Latvijā būtu jārisina, ne runājot par kredītbiroja mērķiem un funkcijām. Šis ziņojums reāli ir tikai par pirmās funkcijas izpildi – atbalstīt kredītu izsniegšanu un kredītportfeļu risku vadību finanšu institūcijām. Kā tad paliek ar šo valsts funkciju veikšanu? Kā paliek ar uzticības veidošanu?

Atkal jau visi dzirdam runas par to, ka mums pieaug kreditēšanas apjomi un IKP, šeit arī rodas bažas vai atkal ātrums un braukšanas paradumi tālu neatrausies no braukšanas noteikumu un ceļa zīmju uzstādīšanas? Un kā tad ir ar šo caurspīdīgumu Latvijā? Vai šoreiz kreditēšana tiks balstīta uz caurspīdīgumu (novērtēšanu) un uzticību vai tāpat kā iepriekš vien uz ķīlām un nodrošinājumiem, kas rada pamatu nepamatotai kredītu izsniegšanai?

¹ WB «General Principles for Credit Reporting», September 2011 – 1.lpp
² WB – IFC Financial infrastructure policy and research series «Financial Infrastructure» Building Acces Through Transparent and Stable Financial Systems, 2009 – 2;8 lpp (Pieejamshttp://siteresources.worldbank.org/FINANCIALSECTOR/Resources/282044-1252596846652/FinancialInfrastructureReport.pdf” target=”_blank”>šeit)