Kredītinformācijas apmaiņa vienmēr cenšas sabalansēt divas, savā ziņā pretējas, patērētāju tiesības:

1) patērētāja tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kas maksimāli ierobežo jebkādu personas datu vākšanu un apstrādi;
2) patērētāju tiesības uz godīgu cenu jeb iespēju saņemt finanšu pakalpojumus, kredītresursus uz maksimāli izdevīgiem nosacījumiem, kas paredz efektīvu un pilnīgu datu izvērtēšanu.

Par tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību Eiropā runāts ļoti daudz un sen, tādēļ Eiropā šis jautājums ir visai labi sakārtots: to regulē ES Direktīva (95/46/EK), un Latvijā saskaņā ar šo direktīvu izstrādāts Fizisko personu datu aizsardzības likums. Tajā galvenais, kas nodrošina šo tiesību ievērošanu, ir nosacījums, ka datu apstrādi var veikt tikai ar pašas privātpersonas piekrišanu.

Par otru minēto – patērētāju tiesībām saņemt finanšu pakalpojumus, kredītresursus uz maksimāli izdevīgākiem nosacījumiem – diemžēl runāts tiek daudz mazāk. Te jārunā arī par sabiedrības kopējo interesi jeb tiesībām uz stabilu un efektīvu kreditēšanas vidi: tā maksimāli samazinātu aizdošanas/aizņemšanās riskus, kā arī to, ka negodprātīgu maksātāju aizņemšanās rezultātā tiek radīti zaudējumi visiem sabiedrības locekļiem.

Nodrošināt kreditoriem/kredītdevējiem kontrolējamas, bet pilnīgas un efektīvas izvērtēšanas iespējas būtībā ir visu to patērētāju interesēs, kuri godprātīgi attiecas pret savām saistībām. Turklāt tas ļauj lētāk iegūt nepieciešamos resursus (naudas līdzekļus, pakalpojumus u.c.). Kopējā sabiedrības interese ir ļaut kreditētājiem iegūt nepieciešamo informāciju, lai tie pieņemtu atbildīgus lēmumus un neveiktu nepamatotu kreditēšanu, kas rezultātā nelabvēlīgi ietekmē visu valsts ekonomiku un, protams, iedzīvotāju labklājību.

Šis raksts skata jautājumus par patērētāju tiesībām un interesi Latvijas tirgū, kas ekonomiskās krīzes, stingrās fiskālās politikas, politiskās nestabilitātes, dažādu regulatīvo šķēršļu un citu iemeslu dēļ ir palikuši novārtā. Rakstā minētie citāti ir kā pierādījums tam, ka šie jautājumi ir jau iztirzāti Eiropas Savienībā un secinājumi, manuprāt, arī Latvijā būtu jāņem vērā, domājot par mūsu iedzīvotāju dzīves kvalitāti un iespējām.

Patērētāja tiesības uz privātumu un godīgu cenu

Privātpersonai vienmēr ir izvēle: dot vai nedot piekrišanu savu datu apstrādei, šādā veidā nodrošinot tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Gadījumā, ja tā nedod savu atļauju, kredītvērtēšana netiek veikta, un kreditors drīkst atteikt kredītpakalpojumu. Savukārt, ja persona šādu atļauju dod, tad vērtēšanai ir jābūt maksimāli ātrai, efektīvai un lētai, lai privātpersona saņemtu pareizu kredītlēmumu un maksimāli precīzu pakalpojuma (naudas) cenu.

Efektīva risku novērtēšana ievērojami samazina nemaksāšanas gadījumus un to radītos zaudējumus. Turklāt daudziem kredītņēmējiem tas nozīmē: nebūs jāmaksā augstie kredīta procenti. Augstā cena kredītiem veidojas gan no nespējas pietiekami kvalitatīvi novērtēt potenciālo aizņēmēju, gan arī no citu kredītņēmēju radītiem zaudējumiem, kas veidojas, izsniedzot kredītus nepamatoti . Šeit atkal runa ir par godprātīgo maksātāju tiesībām dot iespēju kreditoriem novērtēt viņu datus, lai pierādītu: manis kreditēšanai risks ir minimāls, tāpēc Jūs varat man piedāvāt ievērojami labākus nosacījumus.

Patērētājam ir tiesības nemaksāt par citu patērētāju nenokārtotajām saistībām jeb to bezatbildīgo rīcību, kas vienmēr netiešā veidā tiek pievienotas viņa gala produkta cenai. Šajā jautājumā ir svarīgi, lai valsts tiesiskais regulējums būtu sakārtots tā, ka kreditori spētu saņemt pilnīgu informāciju risku novērtēšanai un atbildīga lēmuma pieņemšanai, kā arī nodrošinātu visiem pakalpojumu sniedzējiem vienādas risku vērtēšanas iespējas, tādējādi veicinot brīvā tirgus konkurenci, kas arī ir patērētāju interesēs.

Eiropas Kredītu izpētes institūts (Europe Credit Research Institute) to vērtē: «Viens būtisks konkurences raksturlielums ir iespēja piekļūt kredītinformācijai. Patērētājs var saņemt augstāku cenu vai tam var tikt atteikts finanšu pakalpojums, jo pakalpojuma sniedzējam ir liegta piekļuve visaptverošai informācijai par patērētāju. Šī neefektivitāte rada ne tikai šķēršļus ienākšanai tirgū, bet arī mazina patērētāja mobilitāti un iespēju izvēlēties. Tādējādi Eiropas politikas veidotāji vēlas veicināt kredītinformācijas vienmērīgu plūsmu, ņemot vērā nepieciešamo datu aizsardzību.»1

Šobrīd Latvijā patērētāju iespējas izvēlēties ir ļoti ierobežotas, jo vērtēšanas iespējas kreditoriem nav vienlīdzīgas, tādēļ pakalpojuma sniedzējs, kas klientu nepazīst, ir spiests prasīt augstāku maksu riska nosegšanai. To pierāda arī Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) Klientu skolā sniegtie padomi patēriņa kredītu ņēmējiem: «Izdevīgāk ir ņemt šādu aizdevumu bankā, kurā Tu saņem algu, jo visticamāk Tev tiks piedāvāti izdevīgāki nosacījumi un mazāki procenti nekā citur.»2

Eiropas Komisija, runājot par kreditēšanas tirgus problēmām, kā vienu no sekām nosauc «patērētājiem nodarītā kaitējuma risku»: «Patērētāji, kuriem pārdoti nepiemēroti produkti, bieži piedzīvo finansiālas grūtības, kā rezultātā viņiem ir pārlieku lieli parādi, kā arī viņi nepilda savas saistības vai zaudē tiesības ieķīlātā īpašuma izpirkšanai. Patērētājus var negatīvi ietekmēt regulatīvie šķēršļi, kas kavē kreditorus pienācīgi izvērtēt kredītspējas un piemērotību, vai kreditoriem, kuri veic pārrobežu uzņēmējdarbību, uzliktās papildu izmaksas. Šādiem patērētājiem varētu tikt nodarīts tiešs finansiāls kaitējums (piemēram, maksājot augstāku cenu par tādu ražojumu, kas varētu būt pieejams par zemāku cenu) vai potenciāls sociālais kaitējums (piemēram, nespēja saņemt hipotekāro kredītu, neskatoties uz to, ka tie spētu šo kredītu atmaksāt). Visbeidzot patērētāji var zaudēt uzticību kreditoriem un kredīta starpniekiem.»3

Novērtēšanas nepieciešamība un atbildība kreditēšanas tirgū

Kreditēšanas tirgū abām darījuma slēdzēja pusēm ir savi pienākumi un savas tiesības, jo jebkurš kredītlēmums tiek pieņemts divpusēji – no patērētāja ir lēmums aizņemties, savukārt no kreditora ir lēmums aizdot. Tas, cik šie lēmumi ir atbildīgi, ietekmē gan konkrēto darījumu un tajā iesaistītās puses, gan pārējos pakalpojuma saņēmējus un sabiedrību kopumā.

Eiropas Komisija izvērtējot finanšu krīzes cēloņus, secināja: «Kaut arī šiem citiem faktoriem nepārprotami ir nozīme, tomēr dažu tirgus dalībnieku bezatbildīga rīcība bija viens no finanšu krīzi izraisošiem faktoriem. Tāpēc ir skaidrs, ka bezatbildīgas aizdošanas un aizņemšanās problēmas ir jārisina, lai izvairītos no atkārtotas finanšu krīzes.»4

Par to, kas ir atbildīga rīcība kreditēšanas tirgū, Eiropas Komisija skaidro: «Atbildīgu aizdošanu definē kā kreditoru rūpes par to, lai patērētāji varētu atļauties aizņemties to aizdotās summas, un tiktu apmierinātas patērētāju vajadzības un ņemti vērā konkrētie apstākļi. Tāpat arī atbildīga aizņemšanās nozīmē, ka patērētājiem jāsniedz atbilstīga, pilnīga un precīza informācija par savu finanšu stāvokli, un tie tiek aicināti pieņemt apzinīgus un ilgtspējīgus lēmumus.»4

Patērētājam jeb kredītu ņēmējam gan Latvijā, gan visur citur pasaulē ir tendence pārspīlēt kā savus ienākumus, tā arī noklusēt esošās saistības, lai saņemtu jaunus kredītus. Tādējādi viņi nereti uzņemas pārmērīgi lielu saistību slogu. Turklāt novērtēt savu spēju uzņemties saistības ilgtermiņā ir visai sarežģīti, jo jāspēj izvērtēt arī makroekonomikas tendences. Tādēļ šajā brīdī atbildīgs lēmums ir jāpieņem jau kredītu izsniedzējiem, bet, lai spētu to izdarīt, ir nepieciešams maksimāli precīzi novērtēt risku.

Sabiedrības interešu degpunktā: «visi» maksā par «dažiem» pārdrošajiem

Nereti iedzīvotājiem rodas iespaids, ka uz tiem, kas kredītus neņem, šis jautājums neattiecas, bet tā nu gluži nebūs patiesība. Kredītus ņem citi mūsu sabiedrības locekļi un kaimiņi, un ja šī kreditēšana ir nepamatota, tad šie nenomaksātie parādi jau nekur nepazūd: tie tāpat kādam ir jānomaksā, un to dara pārējie patērētāji. Šeit uzskatāms piemērs ir komunālo pakalpojumu sektors, kur lielā nemaksāšanas problēma atstāj negatīvas sekas arī uz tiem, kas regulāri savus rēķinus apmaksā. Kaimiņu parādi liedz mūsu apsaimniekotājam līdzekļus ieguldīt māju uzturēšanā un citās nepieciešamās jeb iedzīvotājiem vēlamās labiekārtošanas lietās vai pat sadārdzina kopējos pakalpojumus.

Savukārt visuzskatāmākais piemērs ir nesen pārdzīvotā finanšu krīze. Pirms krīzes mūsu ekonomikā bija vērojama it kā milzīga izaugsme, taču labos rādītājus veidoja nepamatota jeb bezatbildīga kreditēšana. Krīzes rezultātā Latvijas kritums arī bija dziļāks kā citām valstīm. Bezatbildīgi uzņemtās kredītsaistības maksājām mēs visi – visa sabiedrība kopumā. Mūsu dziļais kritums, uzskatāmi redzams Ekonomikas Ministrijas materiālā5:

IKP Dinamika pa ceturkšņiem
Sezonāli izlīdzināti dati, 2005.g. IV cet. = 100

Arī šeit būtu jārunā par patērētāju tiesībām, lai kreditēšanas politika valstī būtu atbildīga un tiem, kas neuzņemas nepārdomātas saistības, nebūtu par tām jāmaksā. Tieši nesakārtotā kreditēšanas vide bija tā, kas šo kritienu Latvijā radīja tik dziļu un Latvijas ekonomiku no šī dziļas bedres ir izvilkuši tieši mūsu pašu iedzīvotāji, kas visu smagumu bija spiesti nest uz saviem pleciem.

Eiropas Komisija ir izstrādājusi jaunas direktīvas priekšlikumu, kur sacīts: «Finanšu krīze ir parādījusi, ka tirgus dalībnieku bezatbildīga rīcība var graut finanšu sistēmas pamatus, izraisot visu iesaistīto personu, it īpaši patērētāju, neuzticēšanos un, iespējams, radot smagas sociālās un ekonomiskās sekas. Daudzi patērētāji ir zaudējuši uzticību finanšu sektoram un kredītņēmēji aizvien vairāk piedzīvo grūtības, atmaksājot savus aizņēmumus, kā arī pieaug saistību nepildīšanas un piespiedu pārdošanas gadījumu skaits.»

«Apzinātās problēmas, iespējams, var radīt ievērojamus makroekonomiskos blakusefektus, izraisīt kaitējumu patērētājiem, darboties kā ekonomiski vai juridiski šķēršļi pārrobežu darbībām un radīt nevienlīdzīgus konkurences apstākļus iesaistīto dalībvalstu vidū.»6

Droša un efektīva datu apstrāde

Lai informācijas apmaiņa būtu droša, kontrolējama un riska novērtējums būtu ticams, nepieciešams noteikts datu apjoms, plašas zināšanas risku novērtēšanā un efektīvi tehniskie risinājumi, tādēļ attīstītajās valstīs šo funkciju veic specializēti uzņēmumi – kredītbiroji. Tas nozīmē, ka:

1) jebkura datu kustība un apstrāde ir vieglāk kontrolējama un datu apstrādes drošība ir lielāka, nekā situācijā, kad katrs kreditors pats piekļūst visiem vērtēšanas datiem dažādās datubāzēs un novērtēšanu veic pats;
2) risku izvērtēšana ir profesionāla un novērtējums uzticams;
3) kreditori būtiski ietaupa gan laiku, gan naudas līdzekļus izvērtēšanai, ja tiem ir iespēja saņemt profesionālu vērtējumu kredītbirojā, kas arī ļauj samazināt kredītresursu cenu gala patērētājam;
4) pats patērētājs ir informēts par savu kredītspējas vērtējumu (scoringu), tā veidošanās principiem, kā arī faktoriem, kas to ietekmē: tas ļauj patērētājam mainīt savu rīcību tā, lai uzlabotu scoringu un iegūtu iespēju saņemt lētākus kredītresursus un izdevīgākus nosacījumus nākotnē;
5) patērētājam ir iespēja pilnībā kontrolēt vērtēšanai pieejamos datus, to pareizību un kļūdas gadījumā veikt datu labošanu, kā arī kontrolēt jebkādu savu datu izmantošanu un tiesību ievērošanu (vai ir devis atļauju);
6) paaugstinās patērētāja mobilitāte pakalpojuma sniedzēja izvēlē;
7) uzlabojas konkurences vide starp kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, kas pozitīvi ietekmē gan pakalpojumu cenu, gan kvalitāti (servisu).

Kredītbiroja mērķis ir nodrošināt iespēju kreditoriem pieņemt atbildīgus lēmumus, kas šajā gadījumā ir arī visas sabiedrības kopējs mērķis.

Mācoties no kļūdām, ES plāno šos pamatjautājumus kredītspējas vērtēšanai atrunāt jaunajā direktīvā par mājokļu kreditēšanu. Šo jautājumu sakārtošanas mērķis ir radīt stabilitāti kreditēšanas tirgū, lai neatkārtotu iepriekšējās kļūdas un veicinātu atbildīgas kreditēšanas attīstību. Tādēļ šajā jautājumā vienmēr jāmeklē labākais balanss starp: patērētāja tiesībām uz privāto dzīvi (saviem datiem) un patērētāju tiesībām uz godīgu cenu, kā arī sabiedrības interesi un tiesībām nodrošināt stabilu un efektīvu kreditēšanas vidi un ekonomiku kopumā.

_______________________________________

1 Europe Credit Research Institute: Understanding Credit markets for Europe, «Credit reporting: Towards better Access to Credit and protection for consumers», Marts 2012

2 FKTK Klientu skola, http://www.klientuskola.lv/paterina-kredits.html

3 Eiropas Komisija, Pavaddokuments, Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva «par kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa īpašumu», SEC(2011) 355 galīgā redakcija, Briselē, 31.03.2011. 4 lpp

4 Eiropas Komisija, Pavaddokuments, Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva «par kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa īpašumu», SEC(2011) 355 galīgā redakcija, Briselē, 31.03.2011. 2 lpp

5 EM Informatīvais ziņojums Par makroekonomisko situāciju valstī, Rīga, 2012.gada aprīlis 14.lpp

6 Eiropas Komisija, Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva par kredītlīgumiem saistībā ar mājokļu īpašumu, COM(2011) 142 galīgā redakcija, Briselē, 31.3.2011.